| 11:34p |
---
Beidzot izlasīju "Kinomāna slimības vēsturi". Tā kā man Freibergs ir nenoliedzama viena no intelektuālajām autoritātēm nedaudz iedūra acīs tas, ka tomēr var redzēt – to ir rakstījis neprofesionāls prozaiķis. Gribas jau, lai kāds, kuru uzskati par elku, ir perfekts visā, bet te ik pa laikam tādas negludas taisnošanās "nu jau runāju kā manis nīstais Koelju", "te atkal bez banalitātes neiztikt", u.tml. Bet kopumā, protams, grāmatiņa brīnišķīga. Domāju, uzminēšu, ja teikšu – vēzis bija tikai impulss, lai uzliktu uz papīra sen iecerētas pārdomas par mūžīgo tēmu – zudušo laiku. Tāpēc, lai gan vienlaikus biedē, cik ļoti man – divdesmit gadus jaunākam par VF – gribas visu laiku identificēties ar varoni, kurš nepārtraukti gremdējas bērnībā un kura tagadne ir vien saldsērīgu mirkļu piefiksēšana, no otras puses – a varbūt viņam arī "tā notiek" jau pēdējos gadus 25, un arī četrdesmitgadniekiem ir normāli netikt galā ar stāvokli, kurā jau pārsvarā laimību sniedz tikai atmiņas. |