| 10:48a |
---
Tumsa. Vidzemes šoseja. Mašīnā tikai es un Ūpis. Klusums kādas minūtes desmit. Tad...
Es (sarunas uzturēšanai un, lai pārliecinātos, vai neguļ): Šī vēl nav Rīga, šī ir Garkalne.
Ūpis: Es Garkalni saucu par kaku.
Tumsa, klusums... |
| 10:53a |
---
Vakar bijām Zvanniekos. Daudz jādomā par Cālīša fenomenu.
Man kā nekristīgam cilvēkam (un uzdrošinos domāt, ka runāju daudzu vārdā) viņš ir svarīgs ne tāpēc, ka viņš māca ticēt. Jo mūsu laikmeta informatīvais fons labvēlīgāks agnostiskam pasaules uzskatam.
Viņš arī nav svarīgs, jo māca, kas ir labi. Jo lielos vilcienos mēs to visi tāpat zinām – nedari otram to, ko negribi, lai dara tev un viss šis bla-bla. Lai to atcerētos vai neatcerētos nevajag dajebkādu formālo atgādinājumu.
Cālītis ir svarīgs tā iemesla dēļ, ka viņš vienmēr atrod vistrāpīgākos vārdus, kādēļ tev piedomāt par to, kas ir labi. Un tad tā piedomāšana kļūst daudz atbildīgāka un dziļāka. |