| 12:51p |
---
Mani ļoti aizgrāba izrāde par "Jumpravu". Ļoti, ļoti. Iespējams – tāpēc, ka pirms izrādes iedzēru 100 gramus balzama.
Uz izrādi devos tīri ontoloģisku ne estētisku gaidu vadīts, jo no Nacionālā teātra jaunajiem aktieriem neko negaidīju. Un patīkami vīlos. Man viss patika. Un, kā zināms, ja ir pacilāta sajūta, tad arī neveiklās vietas viegli piedodas. Jo bija jau, protams, arī tādas.
Tēmas aktualitāte: Perfekta! Nekad agrāk nav bijis pasaules un Latvijas popkultūras vēsturē tik sūdīgi ar mesidža neesamību. Ne velti pasaulē parādās tādas filmas kā "Mid90-ties" un "Ļeto" – virkne talantīgu 30-40 gadnieku pašlaik šausmās rauj matus par to, cik dramatiski atšķiras laiki, kad mēs augām, no tukšuma pašlaik, un ar visādiem mājieniem cenšas mūsdienu jaunatnei aprādīt, cik dziļi dvēselē cirta tajos laikos.
Režija: No iepriekš minētā izriet arī Baloža/Sīļa paņēmieni – gan programiņa, kurā jaunie aktieri mēģina iejusties 80-to gadu tīņu lomās, gan pirmā cēliena sākums ar skaidrojumu skatītājam, ko un kāpēc mēs darīsim (tiesa gan, Valter, nevajag domāt, ka NT neapmeklēs neviens, kas ir redzējis Šeina "VMajakovskij" – pārāk jau nu tieši nospēri ideju! :) ) Tas šķiet pareizi un labi, un padara daudz empātiskāku attieksmi pret jaunieti, kuram jārāda laiks, ko pats nav piedzīvojis, bet kuru vairums zālē sēdošo gan zina uz savas ādas, un tāpēc potenciāli skarbāk džadžos.
Nianses: Kā jau minēju, iespējams, alkohola dēļ, mani sajūsmināja viss – gan papīra lidmašīnīte, ieskanoties "Šeit lejā" motīvam, gan kultūras namu solu rindas "Padomju jaunatnes" interviju citātos, utt. utt.
Atruna: Rakstot šo visu, laikam sapratu, kāpēc lielu daļu cilvēku, tai skaitā, ar man līdzīgu pieredzi, kultūrkontekstu zināšanām utml, tomēr necepī un šķiet, ka tāds žetonvakars vien sanācis. Ne jau tā balzāmiņa dēļ. Bet tāpēc, ka tomēr es esmu baiga minoritāte viena cita aspekta dēļ: proti, tam, kurš ir stāvējis ļoti tuvu klāt grupu dzimšanai, strīdiem starp dalībniekiem, sava stila meklējumiem, kritikas aukstajām dušām, apnikumam, slavai, mākslas un ģimenes dzīves attiecībām, norietam, utt. – tam jebkas no šī – sākot ar "Almost Famous", beidzot ar "Ļeto" vai konkrēto NT izrādi – liksies 100x skaistāks nekā tam, kuram šīs pieredzes nav.
Dižkača līnija: Līdz zemei paklanos jaunajiem ļaudīm, kas tik precīzi saprot, ko Ritvars simbolizēja tobrīd un ka tas viss, kas tur uz skatuves notika, cauri laikiem mūžīgi kalpos par dižu atgādinājumu dihotomijai starp mākslu mākslas pēc un mākslu komercpanākumiem. |