| 11:37a |
---
"Ļeņina pēdējā eglīte". Sākot vērot izrādi, sākumā mulsums. Atmiņā nāca kaut kur medijos (atgriežoties mājās, pārlasīju Zanu Radzobi novembrī "Irā", bet tur tā nebija) vai "Cibā" publicētā iznīcinošā kritika, ka "žēl Daudziņu un kolēģus, kuriem jāķēmojas". Bet tad ar katru brīdi arvien vairāk kļuva skaidrs, kāpēc tas, kas tur notiek, ir pielāgots tieši šim vēsturiskajam personāžam un tieši šim brīdim viņa dzīvē. Uzdrošinos to traktēt tā – ir kādi 3-4 cilvēki, kas mainījuši pasaules vēstures ratu tādā līmenī kā Tīrona izrādes varonis. Nu Čingizhanu vai Napoleonu neskaitām, jo viņu iespaidotās izmaiņas ir pālāk tālu no tā, lai ikkarts viens no mums varētu pārliecinoši attiecināt konkrētā vēsturiskā personāža darbu ietekmi uz to, kas mums šodien visapkārt notiek. Un tātad par šiem 3-4 cilvēkiem (Hitlers, Mao, Gandijs, nu varbūt vēl kāds) būtu saistoši taisīt lugu/izrādi, viņu savārīto, kas jāstrebj turpmākajām paaudzēm, miksējot ar viņu nāves brīdi. Tāpēc Tīronam tēmas izvēle ir ļoti pamatota un tā labā nozīmē paceļas tālu pāri tam tēmu lokam, kas ir parastajās "aktualitāšu, par kuru jārunā māksliniekam" robežās Latvijas kultūras vidē. Tāpēc man patika tas postmodernais mikslis un kā viņi tur ņēmās un ārdijās, un man pat gribējās, lai ir vēl groteskāk, vēl neželīgāk, vēl skatoloģiskāk, naturālistiskāk, lai "uzšķērž pa hārdo", cik vien var. Cits jautājums – vai šo izrādi var ierindot kaut kur kādos JRT reitingos kā labu, vidēju vai sliktu? Tādā veidā kaut kā pagaidām vēl man par šo nedomājas. Drīzāk es teiktu, ka šis ir "kaut kas cits", no JRT "ārā stāvošs", ko noorganizēt ar JRT aktieru izcilo prasmju palīdzību. Nu, jā – un "Mielastu" jau tieši tā pat varēja raksturot. |