| 11:08a |
---
Pagājušajā nedēļā izlasīju Serhija Žadana "Džezu pār Donbasu" un Ingas Žoludes "Sarkanos bērnus".
Žadans.
Dienu pēc romāna izlasīšanas, atnāca jaunais RL, kurā ir Tīrona intervija ar Poļakovas ievadu, kurā tulkotāja paredz šim autoram nobeli. Es tiešām nekādu nobeļa līmeni tajā romānā nesaredzēju. Varbūt dumjš esmu. Tāds mēģinājums apvienot Peļevinu (jo narkotiku vīzijas kā jaunā maģiskā reālisma paradigma pēdējos 20 gados tak stilīgi), Saksu&Liepinieku (jo action vajag, vajag, citādi nebūs sagatavota augsne eventuālajai holivudas scenāristu interesei) un vienkārši vēlmi pastāstīt par savu jaunību bandītiskā vidē, lai tie, kam tā svešāka, var kārtīgi nošokēties. Nepatika. Ar mokām piebeidzu tikai tāpēc, ka princips nepamest nelasītu.
Žolude.
Lai gan kaitina tas latviešu sieviešu romānišķu ciešanu diskurss, kas turpinās jau kurā paaudzē un no tā nevar un nevar tik vaļā, tomēr sāku novērot – jo jaunāka autore, jo tīkamāk lasās. To novēroju jau pie Ābeles, pērnvasar Gailes "Stikli" bija patīkams pārsteigums, un nu arī Žolude, no kuras līdz šim neko nebiju lasījis. Ļoti meistarīgi tiek kurināta spriedze, notiek spēles ar sižeta tempu, nevainojami un lasītājam baudāmi tiek uzkačāta kafkiska neizbēgamu sūdu un šausmu sajūta, kas man literatūrā tik ļoti mīļa. |