| 10:03a |
---
"Fausts" Operā.
Pirmkārt, jau es savas švakās inteliģences dēļ smagi aplauzos. Nez kāpēc nosēdos vērot uzvedumu, pieņēmis, ka Guno ir Pučīni laikabiedrs, un sākotnēji knosījos, nesaprotot, kāpēc tik gaiši un rotaļīgi jākomponē tik drūmas tēmas. Apmēram ap pirmā cēliena beigām man kļuva skaidrs, ka Guno stabili nav dzīvojis vēlāk kā deviņpadsmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs un ka uz šo mūziku jāskatās apmēram kā uz Mocarta operām. Un visbeidzot, aizgāju mājās, un piedzīvoju nākamo maindtvistu, noskaidrojot, ka "Fausts" ir 1859. gada darbs. Tas ir kā?! Laikā, kad Vāgners jau ir izdarījis gandrīz visu, šis Guno vēl trallina par tēmu "Fausts"...
Savukārt ar uzvedumu ir tā, ka man kā lielam gotikas un horora estētikas cienītājam ir augstākas prasības pret Karapetjanu, neesmu klīrīga kundzīte, kurai šķiet, ka vī-man-dieniņ, cik šokējoša atļaušanās – uz operas skatuves salikt ķēmus un šausmoņus. Manuprāt, Karapetjans konsekventi slīpē savu "Seviļas bārddzinī" aizsākto stilu, un tas viss ir gaumīgi, bet ne pārsteidzoši. Pirmais cēliens man patika, otrs garlaikoja, trešais kaitināja. Neatceros, vai par šo izrādi, bet kaut kur atminos nesen lasījis, ka kaitina neveiklās pauzes skatuves pārbūvju laikā, un vai tad nu nepiedienētu pie labas režijas arī mēģināt novērst šādus klusuma brīžus. Ļoti piekrītu.
Nu un, protams, nav vēl bijis tā, ka man kādreiz nepatiktu Norvelis. Lieliska balss lieliskā lomā. Sēžu un kaifoju. |