| 10:13a |
---
"Pērs Gints" NT.
Kā mēs visi zinām, no Nacionālā teātra ir grūti izsist ārā Nacionālo teātri. Ir kaut kādi Nastavševi un Seņkovi un vēl šādas tādas mazo zāļu izrādes, kur tas izdodas gandrīz pilnībā, bet Kairišam neizdodas – to jau pasen "Skolā" (bija tāds gabals, kur Ābele bija sakompilējusi Sudraba Edžu, Poruku u.tml.), un pērnsezon "Ugunī un naktī" ievēroju. It kā viss forši, bet ik pa brīdim tu piefiksē – nu, fcuk, kāpēc es skatos uz to, kā Anže vecišķi bļauj!?
Pēc izrādes mums bija daudz ko pārrunāt. Tas liecina, ka Kairišam ir izdevies radīt pārdomas. Vispirms jau par to, ko viņš grib ar to pateikt. Gan medijos, gan programmiņā viņš šo piesaka tik narcisistiski ambiciozi, ka gandrīz paslīd kāja nodomāt, ka viņš caur Pēru Gintu ķidā grēcīgo Sevi. Kas, protams, ir bulšits, jo Kairišs jau nu neuzskata sevi par grēcinieku. Bet tādā gadījumā viņš vēlas, lai skatītāji šķīstās, uz to visu raugoties. Kas arī ir nonsenss, jo Pēra Ginta līmeņa grēciniekiem no šādas Kairiša moralizēšanas ne silts ne auksts. Pat ja viņi atnāktu uz izrādi, viņiem nešķistu, ka tā ir par viņiem. Karoče, viena mērķauditorija, protams, tur ir – sirmas literatūras skolotājas, kas var čurāt karstu no tā, cik skaisti Solveiga cieš.
Kas tad rada to pēcgaršu, kuras sakarā gribas pārcilāt domās izrādi? Kairišam raksturīgais operiskais skatu kartīšu skatuves paņēmiens ("Uguns un nakts" bija līdzīga) ļoti labi nostrādā uz iespaida radīšanu. Rozā tērptie kāzu viesi – mietpilsoniski laimīgie, kas nesaprot Pēra alkas – gan virszemē jaunie aktieri, gan troļļu alā – vecie... Uzraksts "Lai dzīvo sveiks" (kā absolūta banalitāte, no kuras Pēram vemt gribas un jāmūk), kurš karājas arī troļļu alā, bet tikai pagriezts otrādi... Lielas un izteiktas durvis, pret kurām sēž Solveiga un gaida... Oze sufliera bedrē līdz padusēm pilnīgi tukšā skatuvē...
Tās ir tikai dažas no skaistām un spēcīgām "skatuves bildēm". Dzudzilo ir nazis. Kopš Raudupietes kluča Valmierā to zinu, ka viņš ir mūsu jaunais Freibergs/Blumbergs. Arī formas ļoti tīras tāpat kā piesauktajiem vecmeistariem. Brīžiem pat bija vakar sajūta, ka skatos kaut kādu septiņdesmito gadu scenogrāfiju kaut kādam tobrīd modernam Pētersona vai Šapiro gabalam.
Patika arī sodomijas un pedofīlijas ainas – lai arī, protams, ir vilinoši pirmajā iespaidā to norakstīt uz Kairišam raksturīgo primitīvo moralizēšanu, kad tā vēlāk padomā – nu ir mūslaikos jāsabiezina tie Pēra grēki, lai precīzāk iedotu pa nerviem pārsātinātam un visādas cūcības redzējušajam skatītājam, lai viņam patiesi sāktu riebties tas varonis un varētu tā dziļi pareflektēt līdzi kausēšanas pannas ainā.
Un vēl man, kā zvērinātam grīgistam, protams, lai cik brīžam vecišķs Nacionālā teātra tēlojums tur nenotiktu uz skatuves, kā sākas "Rīts", "Ozes nāve", "Solveigas dziesma", tā asaras sprāgst ārā un tad visi režijas un aktierspēles sūdi izbalē un paliek tikai milzīgs saviļņojums. Tā kā Kairišs mani nopirka arī ar mūzikas izvēli. :)
Ja nu kas ir skatuves karaliene mūsdienās, tad tā ir Cauka. Kad viņa parādās uz skatuves, viss pārējais nobāl. Prieks, ka to pamana arī publika un viņai uzgavilēja uz paklanīšanos, lai gan loma bija salīdzinoši maziņa. Kādu septīto reizi iecibošu, izmantojot gadījumu, ka neiedot togad viņai "labāko aktrisi", kad bija "Osedžas zeme", ir noziegums pret Latvijas Kultūras Kanonu.
Publikā bija apbrīnojami daudz vidusskolēnu, pie tam dažādās vietās un kompānijās, nevis organizēti kā viena klase. Mīļās, 1. ģimnāzijas vai citu bagātnieku izglītības iestāžu literatūras učenes, bļaģ, lūdzu, lūdzu, nelieciet tiem pusaudžiem iet uz izrādēm, kas ir neilgi pēc pirmizrādes. Cilvēki grib baudīt mākslu, nevis kļūt nervozi, ka apkārt notiek ķiķināšana, čukstēšanās un kāju tirināšana! Sadzeniet viņus uz izrādēm, kas ir jau ceturtajā, piektajā sezonā, kad normāli cilvēki visi jau ir noskatījušies! |