| 10:46a |
---
"oh boy what happened i just can't tell you since you have left", kā reiz dziedāja Rolands Ūdris.
Redzēju mūžā pirmo reizi Ksavjē Dolana filmu. Nu diez vai šis režisors kļūs par manis iecienītu. Atradis uzmācīgu tuvplānu ģīmju rādīšanu kā savu paņēmienu un ekspluatē to pārmērā. Varbūt kā luga tas materiāls ir labs – bija kaut kāda pēcgarša, kuras laikā reflektēt par tādiem jautājumiem, kā "kāpēc vecākajam brālim trauma" un "ko jaunākā māsa varēja darīt citādi" – nu tādi labas dramaturģijas radīti topiki. Bet kā filma – nu nē, booring pat.
Pievienojos visiem, ka slavē Zebra Katz. Un "Tropic of Cancer" man arī dikti gāja pie sirds. Un sarunas par to, kā senos laikos Mančestras "City" pakāsa "Blackpool".
Restorānu nedēļas ietvaros "Valtera restorānā" ēdu garšīgāko ēdienu pasaulē – mazsālītu zandartu baraviku mērcē ar marinētiem sīpoliņiem.
Savukārt, ieraugot Jaņa Rozentāla daiļradi vienkopus, nācās secināt, ka tur ir man līdz šim kaut kā ne līdz galam apzināts daudzums mistikas-erotikas-jūgenda, kas pamatīgi cēla šī mākslinieka akcijas manās acīs, jo kas gan var būt cienījamāks sižets kā visādi fauni, kas lūr uz plikiem pupiem, nimfas, velnenes, plikas saules meitas, kas rādās ganuzēnām slapjajos sapņos, u.t.t.!
Starplaikos uzlasīju Ēvalda Grabovska "Hokeja elpas skartos". Starp 90% dusmīga veča moralizēšanas arī 10% ļoti interesantu vēsturisku faktu. |