| 10:04a |
---
Citas vīriešu dziesmas.
Nu nevaru es rakstīt par Igiju bezkaislīgi. Kaut sit mani nost. Jaunajā albumā atkal saredzu visu iespējamo gaumīgumu, noslīpētību, Lielos Vēstījumus, profesionalitātes triumfu, lai gan internetos (droši vien pamatoti) teikts, ka nekas diži izteiksmīgs jau tas nav.
Nosaukums "Post Pop Depression", manuprāt, ir vienkārši bezgaldziļš. Pirmais līmenis – spēle ar sevi kā laikmeta apzīmētāju. (Ne velti viena no albuma dziesmām "American Valhalla" beidzas ar atkārtotu un atkārtotu frāzi "I have nothing, but my name"). Otrais līmenis – norāde uz sadarbību ar pārējiem džekiem, kuri visi pārstāv laikmetu, kurā ar rokmūziku nodarbojas vairs tikai Igija skartie. (Lai atceramies jau 1996. gadā "Trainsporttinga" hrestomātisko citātu par "Zigiju, kurš tāpat jau sen ir miris"!)
Noformējums ar četriem vīriem melnās ādas jakās, kur Džošs Hommijs stāv pirmais, Igijs pa vidu, nolasās gan kā maestro reveranss albuma producētājam, noliekot to pirmajā vietā, gan kā klasiska roka promo fotogrāfija, kur līderis ir vidū. Starp citu, (vismaz man pieejamajā Eiropas tirgum izdotajā CD) nevienā vietā ne vismazākajā šriftā nav pateikts nekas par "mūzikas un tekstu autoru". Ir tikai lielais nosaukums "Iggy Pop Post Pop Depression" un divās vietās skaidri izdalīts no pārējiem ieraksta dalībniekiem "Produced by Joshua Homme". Manuprāt, tas nav ar desu, bet ar nolūku. Džošs nav pie albuma autora, jo ir tikai viens dievs, Igijs nav sevi atkārtojis pie teksta un mūzikas "kredītiem", lai iznāktu blumbergisks paklanījiens Džoša lomai.
Mūzika ir tāda, ko es tuvākās nedēļas klausīšos uz riņķi vēl un vēl un vēl. Jā, te varbūt nav tik svaiga notikuma sajūta, kāda bija, kad Igijs izdeva "Preleminaries", bet te viss ir tik pareizi, tik pareizi, kad saliek kopā to, ko QOTSA un ko Igijs ir devuši rokmūzikai. Vairākas dziesmas skan it kā mēs būtu iekāpuši 69. gadā, un notiktu pirmie "Iron Butterfly" un "Jefferson Airplane" mēģinājumi padarīt mūziku transā dzenošu. Domāju, ka Keils, kurš producēja pirmo "Stooges" albumu, lepotos ar Hommija spējām šajā žanrā.
Kā jau ierasts, vissmeldzīgāk Igijam iznāk dziedāt (un rečitēt) par skumjām maukām. 1990. gada "Candy" un 1993. gada "It's Our Love" moteļu mīlas tēmu turpina "Gardinia", kas neapšaubāmi arī ir spēcīgākais gabals priekš radiohita, kāds tas arī ir palaists. Man arī patīk. Tomēr man vienmēr visjaukākie ir šķituši brīži, kad Maestro ielien teju nepieklājīgi dziļi salkanā popā, un te nu šoreiz skaņdarbs "Chocolate Drops" vienkārši rauj nost jumtu. QOTSA jau arī nav nekas baisi alternatīvs, bet te nu izskatās, ka Džošs ir varbūt pat pākāpis sev un uztaisījis kaut ko tik pūkainu, bet reizē tieši tāpēc līdz okeāna dziļumiem smagu.
"When you get to the bottom
You're near the top
The shit turns into chocolate drops"
Eh, kā šo arī Dzenītim būtu prieks apstrādāt! |