manas vecās, mīļotās ļaunās domas

http://www.azbooka.ru/content/catalog/default.asp?shmode=3&idp=11098&idc=1

Jauka grāmatiņa drūmiem ziemas vakariem.

Bet vislabāk man patika ievads! Es to uztveru kā diezgan plašu "referātu", kuru varētu saukt - "vampīru tēma literatūrā". Var teikt, ka ieraudzīju jaunu pasauli - redz, izrādas, tādi estētiski erotiski pievilcīgi, radījumi, kas lido pa gaisu un paši "cieš" visāda morālas mokas (kā filmā un grāmatā "Intervija ar vampīru"), vampīri izrādas ir tikai pēdējos, nu, 30 gadus. Iesākumā vampīri bija mirušie, kas vienkārši nāca sūkt asinis dzīvajiem, jo viņiem ļoti gribējās ēst, pie kam iesākumā viņiem tik ļoti gribējās ēst, ka viņi ēda pat sevi. Tad bija Gēte, kas uzrakstīja dzejoli, par līgavu, kura atnāk un izsūc sava mīļotā asinis. Tad ir vesela nodaļa par Baironu un viņa draugiem, kuriem nav ko darīt, un viņi saraksta stāstus par vampīriem, un vēl tajā nodaļā sīki un smalki aprakstīts visu to stāstu "dienas un nedienas". Un tā tālāk, un tā tālāk, līdz vampīrs jau sāk sūkt tikai asinis, un vairs nelīdzinās zombijam, kas visu ēd pēc kārtas. Zombijs jau ir kaut kas cits, vampīrs - kaut kas cits. No sākuma vampīram arī ir pofig par dienas gaismu un tādām lietām, viņš vienkārši ir BRIESMĪGS, un briesmīgas lietas taču notiek tumsā. Bet tas nekas, jo visos stāstos, kas bija ievietoti šajā izlasē vampīri asinis sūca pa nakti, bet pēc tam mierīgi staigāja apkārt arī pa dienu. Bet tad pienāk brīdis, kad vampīrs sāk no gaismas baidīties. Un tad pēkšņi kāds atceras, ka vampīrs var pārvērsties par... vilku!! Bet nu nekas, drīz vien viņš var pārvērsties par ko vien vēlas, un arī par sikspārni. Bet tad jau vampīrs ir kļuvis par cietēju, kurš cieš no sava stāvokļa. Par to nepieciešamību gulēt zārkā arī noteikti paši vampīri vēl strīdas. :))
Vēl šajā ievadā tiek vērsta uzmanība uz to, ka principā KINO attīstība nav atraujam no vampīrdomas attīstības, un, ja pareizi atceros, bet varbūt arī ne, jāpārlasa uzmanīgāk, pirmā reālā 3 min garā filma bijusi par vampīru. Tas gan nav cēlies no tukšas vietas, jo pirms tam bijis populāri iestudēt teātra izrādes par vampīriem. Nu un tad tiek pieminēts Kens Resels, Mario Bava, Lugoši un tādas lietas. Un beigās Tarantīno, kuram vampīri atkal ir tikai pretīgi, iznīcināmi mošķi.
Vēl, šajā ievadā tiek runāts par tulkojumuiem uz krievu valodu, un interesantiem vārdiem kā "vurdolak", "upirj", un visbeidzot - "vampir".

bet!! jau šī ievada sākumā ir teikts, ka tik īsā pārskatā nav iespējams satilpināt visu par vampīriem literatūrā. Tāpēc ir silti ieteikts ielūkoties šajā saitā
http://www-lib.usc.edu/~melindah/eurovamp/criticis.htm#A
!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Un vēl pāris enciklopēdijās. :)))

Un jā- izlasē ievietotajos stāstos vamīpiri ir gan vīriešu, gan sieviešu dzimuma, bet tie 'prātā palikošākie tomēr - sieviešu. :))