| 4:09p |
Sajūta, kas atkārtojas
Ik pa brīžam man ir tāda sajūta, it kā es "būtu atmodusies no miega". It kā būtu maldījusies pa tumsu, miglu, purvu, knapi vilkusi kājas, un pēkšni re - cieta zeme zem kājām, es varu atsperties, lēkāt, smieties. Un tad ir baigi žēl tā "purva laika", jo tajā it kā koncentrējies uz prasto izdzīvošanu, saglabāšanos, dari tikai nepieciešamāko, pārējo atmetot, bet daudz kam, pat nepieciešamajam vienkārši tiek uzlikts bloks: "vēlāk", "paspēšu", "tāpat labi", "gan jau", "ielikšu atvilknē, plauktā, ledusskapī, nebūs acīs, pazudīs, aizmirsīšu, nedomāšu".
Un tad pēkšņi - dzīve notiek krāsās un izjūtās, un šobrīd es brīnos par to, ka no tām krāsām ieslīdēšana purvā notiek tā nemanāmi, bez robežas.
Un es apskaužu tos - vienmēr enerģiskos, |