| 12:54p |
pavasaris... ;)))
Pateicoties izgrozītajam pulkstenim, no dejošanas mājās nācu pa gaismiņu. Tur var iet visādi, bet man vistaisnāk sanāk caur tādu iekšpagalmu. Riktīgi labs iekšpagalms - mašīnu izbraukātajos dubļos pamatīgi stieg kājas, nīkulīgi, aplauzīti ceriņu krūmi (varu saderēt, ka tie ir ceriņu krūmi, kaut arī lapu vēl nav) un īstās atmosfēras radīšanai - aiz miskastes konteineriem šnākuļo bomzītis. Nezinu kāpēc, bērnībā domāju, ka tādi pagalmi ir Stokholmā, ja jau Brālītim bija draugs, kas dzīvoja uz JUMTA. Tā nu brienu, brienu, elpojot pavasarīgo Satekles ielas gaisu, un pēkšņi - bah, bah - granīta klucis. Nu tāds paliels, zolīds. Lasu, kas rakstīts virsū: šeit dzīvoja un strādāja Kārlis Zāle. Nu un tur vēl gadskaitlīši, viss kā vajag. Padomāju - malacis onka, nesāka draudzēties ar "karlasoniem", kaut ko izdarījis, redz, arī ir!! Moška man arī - nu ne Brāļu kapus uzcelt, bet kaut ko... |
| 1:05p |
Sasmējos. Bet ja kas - nopietni!!
"Tad kā lai to iespētu zaļknābis students, kurš, pat būdams īpaši apdāvināts, tikai sešus vai septiņus gadus ir lasījis pieaugušu ļaužu grāmatas.?" (U. Eko "Kā uzrakstīt diplomdarbu")
Es sasmējos par tām "pieaugušo ļaužu grāmatām". Pirmkārt, jau tas, ka tulkotājs ir lietojis vārdu "ļaudis", nevis "cilvēki". Izklausās - nu tā smaidīgi. Otkārt nu jā, par to iedomīgo jaunību. Ai, nav svarīgi, neesmu izdomājusi līdz galam tomēr. |