| 9:29a |
par sievietēm
Ar ko atšķiras "sieviete elegantā" no "sievietes parastās"?? Acīmredzot ar to, ka "sievietei elegantajai" vienmēr ir līdzi mutautiņš, nu kaut vai papīra, un viņa tajā var tā jauki pašnurkulēties. Tā kā es esmu "sieviete parastā", tad nākas vien braucīt degunu gar dūraini, jo nav arī tik ļoti auksts, lai puņķis piesaltu pie deguna. Un atliek vien nobrīnīties, kā vārtrūmē tā dzeltenā čura tik smuki sasalusi.
Kaut arī par tiem papīra mutautiņiem... Vakar viens droši/vien/bomžs tramvajā ļoti neuzkrītoši izņēma no kabatas avīzīti, noplēsa garu strēmeli, eleganti tajā ieharčāja un kulturāli satina mazu vīstoklīti, ko iebāza atpakļa kabatā. Nuja, papīrs paliek papīrs... |
| 10:56a |
nu ja
Biju ciemos pie mammas. Gluži netīšām atklāju, ka sīkās māsas ir nopirkušas mp3 pleijeri, un slepenībā to klausās. (Njā, sīkās māsas - pašas jau pelna nauda, bet vēlarvien - "sīkās"). Bet mammai to nedrīkst ne teikt, ne rādīt, jo mammas viedoklis ir, ka austiņas bojājot dzirdi. Un basta.
Hmm, jā, jā, atceros, bija tāda lieta. Un ne tikai austiņas bojā dzirdi, bet vēl daudz sīku lietiņu. Arī kājas es sāku skūt "slepeni", un uzacis plūkāt arī. Un to tiešām varēja veikt diezgan "slepeni", jo mammai, kaut arī par visu bija viedoklis, piemīt perfekta spēja neko neredzēt. Piemēram to, ka esmu sākusi plūkāt uzacis, viņa pamanīja apmēram pēc pusgada: "Tev sejā kaut kas mainījies, vei neesi apgriezusi čolku??" Jā, jā... čolku.
Bet es tā pakasīju aiz auss un padomāju, ka man vēlarvien, kaut arī esmu "savā dzīvē", patīk darboties tā "slepeni", pat ja es daru lietas, kuras nav nosodāmas. Nevienam nav jāredz, kā es mazgāju grīdu, mācos, skuju kājas. Tajā pašā laikā mazgāt traukus, krāsoties, lasīt, adīt var arī "redzami".
Bet varbūt es te kaut ko samuhļīju... |