manas vecās, mīļotās ļaunās domas

saule pilsētā
Mazgāju guļamistabas logus, smejos!! Saule pilsētā!! Miedzu acis un smaidu, darbiņš veicas!! Ar vienu aci uzmanu kaķi, kas šogad pirmo rezi izlaists uz balkona, aposta jauno/veco teritoriju. Pielūkoju, lai nelien uz kaimiņienes balkona kaitināt viņas kaķi. Rezgalis!! Kaimiņiene pēc tam nāk sūdzēties. Nez, par ko?? Bet nē, kaķim šodien pietiek ar vienu balkonu. Ir ko ostīt un brīnīties gana.
Rādu saulītei kājas. Smuki baltas zilas kājas. Bet šogad gribu smuki brūnas kājas. Bikiņ jau man ar tās saulītes uz miesas pieķeras, kaču ne daudz. Es smaidu - būs smuki!!
Garām aizbrauc tramvajs - laistītājs. Aplaista sliedes. Hm, redz izrādas sliedes tramvajiem jālaista tāpat kā zeme puķītēm. Lai tie izaugtu lieli un stipri, par vilcieniem?? Mani mīļie tramvaji! (Tik bieži laiks mērīts tramvajos!! Nospiest modinātājs un pie sevis nomurmināts - nu, vēl trīs tramvaji lai pabrauc garām, un tad jau es celsos...) Es smaidu!! Un iznesu kastes ar samtenēm uz balkona. Tās jau trešo gadu man iedzimtās. No iepriekšējos gados vāktām sēklām saaugušas. Dzelteni smaidiņi smaida man, un es smaidu pretī, un aplaistu zemīti. No alus pudeles. Smuki smaržo, bet vai puķēm patiks??
Uz pretējās mājas jumta aug bērzi. Sīksta dzīvība. Es uzsmaidu.
Garām paiet meitene īsos, košos svārciņos. Pieturā stāv vīrieši tādos gados, kad man jau tos gribas saukt par onkām (pensionāriem). Tie noskatās pakļ garajām kājām. Ilgi, ilgi. Tad runājas, smejas. Es smejos.
Eju uz virtuvi. Sanāk mājas otra puse. Te man ar pavasara tīrīšana. Bet aiz loga pagalmā izkarināta žūst balti palagi. Kāda kaimiņa. Un sievietes tādos gados, kad man jau tās gribas saukt par tantukiem (pensionārēm), sanesušas benķīšus, sēž, sildās saulītē, pļāpā un smejas. Es smejos.
Nesu ārā miskasti. Man pa priekšu rāpo gliemezis, ragus izslējis. Nerāpo dumiķīt pa asfaltu, es Tevi ieliksu zālītē. Man liekas, tur būs labāk, vai ne?? Es smaidu.
Svešs melns kaķis uzlīdis kokā, bet divas vārnas ķērc un lidinās tam apkārt. Kaķis nikns, mētā asti, cērt ar ķepu. Nez, kurš kuram gatavojās darīt pāri?? Uzsmaidu, un eju tālāk!!
Laucītē zied augļukoki, baltas pārslas birdindami. Pavisam paslēpuši sagruvušo mājiņu. Tā ar katru gadu zemāka sakrītas. Aiz mājiņas cilvēki, kurus man gribētos saukt par bomžiem kurina ugunskuriņu. Kaut ko skaļi runājas!! Omolība. Man ir labi!!

Man ir labi, un es smaidu un smejos, jo...
...jo man ir Saulīte, kas mani silda pat tad, kad ir tumšs un auksts. Tāpēc es smaidu un smejos. Un gribu pateikties vēl un vēlreiz, tikai nezinu kam. Es esmu laimīga un es to zinu, jūtu, saprotu un baudu!! Un esmu druagos ar saulīti, no kuras pagājušovasar slēpos.