 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
memory_man's Journal
18 gadu vecumā nodefinēju sev jēdzienu "laba dziesma".
Tā bija tāda, ko būtu vērts dziedāt lidmašīnā, kas liesmodama ietriecas tieši kalna nogāzē.
Man bija 4 gadi, kad ciemos atbrauca mammas draudzene un viņas dēls ar manu lielo brāli istabā spēlēja hokeju. Ar Siguldas spieķi un slēpju nūju, ja nemaldos. Es arī piedalījos, spēlēju ar kaleidoskopu.
Kaleidoskops salūza, bet bija ļoti jautri.
Man bija 8 gadi, kad lasīju "Bāskervilu suni". Bija silta vasaras diena, vējš kustināja aizkarus, un es, lasīdams par spoku suni, trīcēju no bailēm.
Man bija 12 gadu, kad klasesbiedrs man apmeta ap kaklu lecamauklu un žņaudza. Pēc tam viņš gribēja auklu noņemt, bet es rāvos prom un gribēju to noņemt pats. Pēc tam gāju mājās. Biju satricināts, gāju cieši sakostiem zobiem, daži iedrupa.
Man bija 23 gadi, kad gāju iesniegt atlūgumu no darba. Biju tā uztraucies, ka mute pilnīgi izkalta, vienalga, cik daudz ūdens izdzēru.
Ne pirms, ne pēc šī notikuma man tā nav bijis.
Man ir 18 gadu un vēls ziemas vakars. Uzvārīju sev lielu krūzi tējas...tad sagribējās iziet laukā un mazliet padomāt. Paņēmu krūzi un gāju pastaigāties.
Vēl tramvajā arī iekāpu, sēdēju un dzēru tēju no lielās krūzes.
Man bija 11 gadu, kad vienā no tuvējiem dīķiem atradu avotu. Avots plūda nevis no krasta uz dīķi, bet no dīķa smilšainā dibena - tas izskatījās tā, ka smiltis kādā vietā nemitīgi virmo, kā vārīdamās. Nekad agrāk es nebiju tādu skatu redzējis, man likās, ka esmu atradis ko unikālu, un noteikti to pastāstīšu ģeogrāfijas skolotājai.
Skolotājai es nepastāstīju, tētis man paskaidroja, ka tās virmojošās smiltis ir vienkārši avots, kas ieplūst dīķī.
Man bija 12 gadu, kad iemācījos onanēt, pavisam neviļus. Tumsā zem segas pat nepamanīju biezo šķidrumu, un biju beidzis reizes 10, kad ieslēdzu gaismu un pamanīju, ka esmu viss notašķījies ar spermu.
Neskaitītas reizes esmu nodomājis - es gribu šo sievieti! un tai pašā brīdī - bet nekad nedabūšu...
Man ir 21 gads un es pirmo reizi uzrakstīju programmas fragmentu, kas strādāja reālā aplikācijā. Kaut kas par sarakstiem un izvēlēm, es tagad pat neatceros. Bet es atceros, ka biju tādā sajūsmā, ka nespēju vairs ne uz ko koncentrēties, tikai atkal un atkal spaidīju sevis uzprogrammētās pogas un apbrīnoju rezultātu.