 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
memory_man's Journal
Man bija 17 gadu, kad braucu uz Rīgu septembrī, uz augstskolu. Autobusā man priekšā sēdēja meitene no paralēlklases, nekad neesmu zinājis, kā viņu sauc. Visu ceļu es apbrīnoju viņas biezos cirtainos matus manā priekšā. Viņai bija burvīgi sārti vaigi un smaids kā saules stari pār vasaras dārziem, silts un bagātīgs. Bet viņas vārdu gan es nezinu.
Cik atminos, katrs brīvdienas rīts sākās ar ieklausīšanos - vai mamma ar tēti nestrīdas?
Man nepatika, kad mamma žāvājās - skaņa bija tāda, it kā viņa raudātu un es bailēs sarāvos. Tas nozīmētu veselu svētdienu nepārtrauktas rēkšanas par savu sagandēto dzīvi.
Man ir pieci gadi un es krūmos pie ezera atrodu gredzenu ar mazu zaļu aci. Nolieku to atpakaļ, pēc dienas pārbaudu - acs ir daudz lielāka! Esmu pārliecināts, ka atradu augošu akmeni. Pēc tam tajā vietā vairs neko neatradu.
Es ļoti mīlu savu mazo puisēnu.
14 gadu vecumā pierakstījos bibliotēkā. Atceros sajūsmu, kāda mani pārņēma, ieejot milzīgajā zālē ar plauktu rindām. Zināšanu armija mani gaidīja, tās kareivji sakārtoti rindās un kolonnās, nepacietībā gaidīdami, kad es došos uzbrukumā!
Es katru reizi ņēmu 4 grāmatas un lasīju aizgūtnēm.
9 gadu vecumā es taisīju displeju pogas. Es nekad neesmu spējis uztaisīt kaut ko vairāk par displeju pogām, sīkiem plastmasas gabaliņiem, nolauztiem no klucīšiem. Es zināju vārdu displejs, man tas patika, es zināju, ka displejiem ir pogas, kas jāspiež, lai izpildītos brīnumainas lietas.
Es nolēmu, ka taisīšu displejus, un priekš tam man vajadzēs daudz pogu. Sagatavoju krietnu krājumu ar pogām.
Klucīši bija pagalam, un mana izpratne un izziņa nekad nav gājusi tālāk par to, ka ir tāds vārds displejs, un, ka displejam ir pogas.
Mūsu vecais dzīvoklis, man ir 4 gadi un mammai ir dzimšanas diena. Visi apkārt runā, ka vajag dāvināt dāvanas, un ka nevajag jau pirkt kaut ko, var pats uztaisīt labu dāvanu. Neredzu, ka kāds taisa vai pērk dāvanas, bet zinu, ka tās parādīsies.
Dzīvoklī neviena nav, es mēģinu uztaisīt mammai labu, derīgu dāvanu. Man ir pāris plastmasas plāksnītes no bērnu konstruktora, es mēģinu tās salikt kopā, lai sanāktu aparāts, ar kuru var interesanti skatīties, kaut kas līdzīgs binoklim, vai kā. Nekas nesanāk, skatoties caur plāksnīšu caurumiem viss izskatās tieši tāpat, arī tad, kad tās pakustinu. Man ir bēdīgi un mammai nav dāvanas no manis.