. Šodien nolēmu, ka pietiek cīnīties ar vējdzirnavām, un tāpēc nākot no Vecrīgas uz mājām nopirku sev violeti baltas tulpītes, no Andra dāvinātajiem ziediem man divu veida palikuši atmiņā, vienas neizplaukušas lilijas, kas veselu mēnesi mocīja mani ar savu saldo ziedu smaržu, un otras - mazas, krāšņas, oranždzeltenas rozītes, kas slēpās zaļganbrūnās, kuplās lapās.

Vējains. Ne tik ļoti kā sestdien Pāvilostā, kur vēja ģeneratori kā milzu kaijas ritmiski vēcināja spārnus, tad skatījos kā amatieru rallijā zilā Opel "muša" uz grunts met cilpas, kā tā klusām danco ap nostutētām riepām. Turēju īkšķus par tevi, mušiņ, kaut arī zināju, ka raizēm nav pamata. =)))

 - tulpītes jau atvērās.  

Bezkaunīgais, enerģijas pārpilnais netīrelis bez žēlastības tika ielikts ar siltu ūdeni piepildītā vannā un apliets ar puslitru šampūna. Smaržīgajās putās viņš izskatījās tik ļoti nevainīgs, it kā es būtu tā vienīgā jocīgā, kas šādi īsteno savas kaprīzes. Arī žāvēšanas un pinku ķemmēšanas laikā Trito uzvedas ieturēti un mierīgi, kas zina, varbūt domās jau mielojas ap nopelnīto gardumu.. Tagad, kad tas viss ir garām, esmu mazliet nogurusi, mazliet noskumusi un jūtos mazliet vainīga. Kopš pašķīrāmies ar Eduardu, mazāk veltu savu uzmanību un rūpes Tritiņam, manai 2001. gada Ziemassvētku dāvanai... Piedod.

Šodien Saulkrastu pludmalē pie Baltās kāpas apstiprinājās aizdomas, ka man uzdāvinātais amerikāņu kokerspaniels (kaut arī dotajā brīdī viņš vairāk līdzinās melnspalvainam animal hipijam) Tritons, saīsinājumā Trito, pakļaujas cilvēku komandām un iegribām tikai noteiktas ietekmes sfēras robežās, t.i., pāris metru rādiusā, ja par centru pieņemam cilvēka – tirānisko komandu (piemēram, sēdēt!) devēja, ķermeni. Kad mans garspalvainais luteklis nokļūst kaut pāris centimetru ārpus šīs zonas, viņā dzimst instinktīvas dziņas kaut kur labi tālu aizlaisties, atrast jaunus, gādīgus saimniekus vai arī īpaši simpātisku kucīti, jā, jā, Trito, nemaz neskaties tā uz mani un nepūt vaigā savu silto elpu... eh.. nezinu vai pēc tikko notikušās sabučošanās varēšu objektīvi novērtēt īss astainā dzīvnieka uzvedību, tāpēc uzreiz pie lietas būtības – proti: pirmo reizi aizbraucu apskatīt un atpūsties pie ziemā nopirktās Berņu ģimenes vasarnīcas.. ceptas desiņas, svaigi dārzeņi, kafijas jogurts, smaidīgas, saulē sakarsušas sejas, un klusas cerības, ka pie mājas iestādītais rožu krūms vasarā ziedēs. Iztēlē zīmēju sev atvēlētās dzīves telpu, kā es to veidošu, pietam, nav bail, ka rezultāts varētu kādam nepatikt – tā ir tikai vasarnīca!

Joprojām, kaut arī ir nakts, jūtu saules pieskārienus sejai, arī maigu dzelteni cakainas rozes aromātu, ko man uzdāvināja Andris... zelta saule dūmakaini zaļā stikla vāzē.

Zeltainu ugunskura liesmu apmirdzēts cilvēks, kas mani mīl, un mana uztrauktā sirds, tad izvēles priekšā starp puisi, kurš vēlējās sagaidīt dienu, kad varēs mani noskūpstīt, paceļot balto plīvuru pie altāra, un vīrieti, kas tos zaga drēgnajā Ķīšupes vasarnīcā. Mani sajūsmina šis brīnišķīgais cilvēks, ir mirkļi, kad viņu redzot, man aizraujas elpa, tad es vēlos viņam pieglausties tuvu klāt un sajust tikai viņam raksturīgo smaržu

Viņam ir brīnumskaistas acis, dažreiz man gribas bēgt no tām, no viņa caururbjošā ērgļa skata, augstā balss toņa un audzinošās frāzes: "Es netaisos ar Tevi cīnīties!". Vakar es to mēģināju darīt, gala rezultātā redzēju pret auto nevērīgā pozā atslējušos Andri, viņa sejā varēja manīt apslēptu smaidu, viņa acis smaidīja.....

Man ir ērti viņa tīklos, es redzu ģeometriski pareizu pasauli un jūtu iluziāru drošību, es mīlu!