Šodien Saulkrastu pludmalē pie Baltās kāpas apstiprinājās aizdomas, ka man uzdāvinātais amerikāņu kokerspaniels (kaut arī dotajā brīdī viņš vairāk līdzinās melnspalvainam animal hipijam) Tritons, saīsinājumā Trito, pakļaujas cilvēku komandām un iegribām tikai noteiktas ietekmes sfēras robežās, t.i., pāris metru rādiusā, ja par centru pieņemam cilvēka – tirānisko komandu (piemēram, sēdēt!) devēja, ķermeni. Kad mans garspalvainais luteklis nokļūst kaut pāris centimetru ārpus šīs zonas, viņā dzimst instinktīvas dziņas kaut kur labi tālu aizlaisties, atrast jaunus, gādīgus saimniekus vai arī īpaši simpātisku kucīti, jā, jā, Trito, nemaz neskaties tā uz mani un nepūt vaigā savu silto elpu... eh.. nezinu vai pēc tikko notikušās sabučošanās varēšu objektīvi novērtēt īss astainā dzīvnieka uzvedību, tāpēc uzreiz pie lietas būtības – proti: pirmo reizi aizbraucu apskatīt un atpūsties pie ziemā nopirktās Berņu ģimenes vasarnīcas.. ceptas desiņas, svaigi dārzeņi, kafijas jogurts, smaidīgas, saulē sakarsušas sejas, un klusas cerības, ka pie mājas iestādītais rožu krūms vasarā ziedēs. Iztēlē zīmēju sev atvēlētās dzīves telpu, kā es to veidošu, pietam, nav bail, ka rezultāts varētu kādam nepatikt – tā ir tikai vasarnīca!

Joprojām, kaut arī ir nakts, jūtu saules pieskārienus sejai, arī maigu dzelteni cakainas rozes aromātu, ko man uzdāvināja Andris... zelta saule dūmakaini zaļā stikla vāzē.