Pieklauvē un nāc iekšā

Pazaudēt labāko draugu, jo viņš, nabadziņš iemīlējās. Bet es ar viņu izrīkojos tāpat.

Manam zobārstam ir riktīgi daddy vibes. Pirms apsēšanās krēslā viņš liek man sapīt bizi, lai netraucē mati. Jau pieteicos uz nākamo vizīti.

Pietrūkst. Ilgojos. Domāju. Vēlos.

Aizčāpoju līdz Miera ielai. Aizgāju arī pie bijušajiem kolēģiem. J. Īsts pavasara jaukumiņš. Prieks, ka viņa ir tur un dara pasauli labāku.

Bijušajam kolēģim Indietim pajautāju vai viņš kļuvis lielāks mani ieraugot. Uz ko viņš metās apskaut - cieši, cieši.
Esmu divdomību karaliene.

Un priekšnieks arī satiku. Parunājāmies aci zem aci. Viņu sauc kaut ko skatīties - viņš uzbļauj un saka: neredzi, ka esmu aizņemts runājot. Pagaidīsi!

Īsts pavasaris. Cilvēki tik skaisti.
Kā gribas, lai mēs ejam roku rokā pasaulē. Tu esi mani apbūris, ka es ejot dzirdu Tavu balsi un jūtu klātbūtni. Un ir tik nomierinoši. Es alkstu pēc Tevis kā pēc ūdens. Mans mīļākais ūdens esi Tu.

Esmu tā kleita, kuru uzvilkt uz paģirām. Pirmā, kura pamanās būt pa rokai.

Zini ko es sen neesmu rakstījusi? To, ka man Viņš ļoti pietrūkst. Man pietrūkst Viņa apskāvienā būšanas. Viņa siltuma. Man pietrūkst Viņa lūpu un skūpstu. Viņa lūpu izliekums liek maniem ceļgaliem trīcēt. Trīcēt gaidās. Man pietrūkst Viņa klātesamība. Viņa spēks. Viņa spēks pār mani. Man pietrūkst Viņa balss, kura ir tik uzbudinoša. Es gribu sēdēt Viņam klēpī. Atkal.

Asaras krīt uz Viņa fotoattēla un es pacietīgi gaidu. Es kā muļķe, pacietīgi gaidu. Tās važas, kuras mani nelaiž un nelaiž vaļā, ir tik ļoti sāpošas.. Un kamēr es esmu važās, es ļauju Viņam staigāt.

Es gribu Viņa uzvārdu, blakus savam dzimtas uzvārdam.

Mīļais policists apsveica mani vārdā dienā.

Satvert Tavu plaukstu un smaidīt ar acīm.

Gurums. Pagurums. Bet visā visumā, interesanti.

Aizbraucu uz Rīgu un vienītī izstaigāju savu mīļo Miera ielas republiku. Mīlu to kvartālu.

No acīm prom, no sirds laukā? Nope. Šis nestrādā.

Viņš vēl un joprojām ir mana pirmā doma pieceļoties no rīta un vakarā ejot gulēt.

Kā viens cilvēks var apgriezt ar kājām gaisā visu manu jūtu pasauli? Var. Var. Jo viņš ir mans spoguļattēls. Viņa acīs es esmu es. Es. Sava labākā versija.

Vai es kādreiz pamodīšos viņam blakus?

Šī brīža attiecību statuss -
ielikt sirsniņu pie Džerada Leto fotogrāfijas sociālajos tīklos.

Vakar aizvedu sevi uz koncertu un šodien uz kino.

Pazemojumam ir viens vārds -piecēlos tā pati, bet jau pavisam cita.

Es šogad vēl neesmu skūpstījusies.

Pajautāju savam indiešu kolēģim vai mana balss izklausās skaista. Viņš atbildēja: Seductive
Un vispār, man esot skaistas acis, smaids un augums. Un es viņam pretī: tikai neiemīlies!

Viņš nav tāds kā man zināmie indiešu puiši. Kad strādāju Vecrīgā, bija divi pazīstami. Līdzīgi savā starpā.
Šis ir kaut kāds fenomens - runāties gribošs, gana izskatīgs, gara auguma. Platiem pleciem, spēcīgām rokām un kājām. Muskuļots.
Patīkami ar viņu parunāt par dzīvi. Viņš domā.

Viņš ir ļoti pašpārliecināts. Pārāk.
Viņš mani atbaida ar saviem jautājumiem. Tā, it kā cenšas ielīst manā privātajā telpā. Nepatīkami, ja es nevēlos, lai tur nonāk. Ne tādā veidā. Cenšas izzināt manu iekšējo pasauli. Nosauca mani par īstu. Es neprotot tēlot

Šodien aizrunājāmies par naudas lietām.
Cilvēks esot laimīgs tikai tad, ja viņam ir daudz naudas.
Es argumentēju pretī - cilvēks nav laimīgs, ja viņam ir daudz naudas. Laime nav naudā. Viņš var būt apmierināts ar saviem apstākļiem, dzīves veidu, bet tam nav nekāda sakara ar laimi. Laime ir dziļāk par naudu. Par lietām. Līdz laimei ir jānonāk. Ne jau ar naudas palīdzību.
Ar domāšanu.

Ea esmu bijusi savas dzīves zemākajā punktā. Nevarēt atļauties nopirkt vajadzīgo, nepieciešamo. Nevarēt atļauties nopirkt apģērbu. Ēdienu.
Es esmu bijusi savas dzīves augstākajā punktā, kad varu nopirkt visu ko man vajag un nevajag un vēl palika pāri.

Esmu bijusi attiecībās, kur otram nav naudas, lai aizvestu mani paēst uz restorānu. Tā vietā mēs atļāvāmies nopirkt kafiju un lašmaizes. Izbaudījām laiku kopā. Aizskatuvē. Kopā ar citiem mūziķiem. Bohēmā.
Esmu bijusi attiecībās, kurās nauda nav problēma. Saki tikai ko Tev, sieviete vajag, es nopirkšu visu!
Vai katrā no šiem posmiem es varu teikt, ka biju nelaimīga?

Cilvēku mīlēt ir vieglāk nekā viņa naudas maku.
Svarīgi ir padomāt par to, cik naudas tev vispār ir nepieciešams. Uzraksti uz papīra. Redzēsi ko prāts ar tevi izdarīs.
Uzraksti uz papīra trīs lietas šodien par kurām esi pateicīgs un laimīgs,domājot par tām. Jūti atšķirību?

P.s. Indiešu puisis esot saderinājies ar latviešu meiteni, kurai nauda esot ļoti svarīga.

Ar alkoholu man ir interesantas attiecības. Es varu nedzert ilgu laiku. Es varu skatīties kā dzer citi un "piedzerties" no atmosfēras telpā.
Es varu iedzert un apstāties. Es varu pārdzert jēgu, gribēdama aizmirsties.

Es varu iedzert konjaku pie tējas. Balzamu pie kafijas. Vai balzamu no mazajām glāzītēm. Vai vīnu, satiekoties ar Viņu. (viņš ir tas no kā es reibstu)
Vai iedzert vainīgos mohito, rumkolas. Sidru. Reizēm garšo sidrs.
Alu es tikpat kā nedzeru. Tā viena reize seminārā, kad notika degustēšana, bija vienīgā reize, kad tik daudz izdzēru. Man negaršo. Man negaršo alus. Šķiet, man negaršo pats alkohola dzeršanas process.

Kad esmu iedzērusi, es nezvanu saviem bijušajiem. Jā, es kļūstu mazliet bravūrīga, ar vēlmi izstaipīt kājas un muti, bet acumirklī saprotu, kas esmu. Kas esmu un kas man ir vajadzīgs.

Vai man traucē, ja blakus esošie iedzer un smēķē? Nē. Jā vien cilvēks atceras kas viņš ir un kas viņam ir vajadzīgs.

Mēs esam kā divi bērni, kuri tēlo pieaugušos. Spēlē pieaugušo dzīvi. Gatavo ēdienu. Skatās filmas. Sarunājas.
Bet viss, ko sirds vēlas, ir spēlēties.
Pa īstam. Spēlēties pa īstam.
Visa dzīve viena vienīga spēle.

Vēlos būt tavos apskāvienos. Tavā siltumā. Tavās rokās. Aizmigt un pamosties. Elpot Tevi. Tu ļauj man justies tik dzīvai. Eksistenciālai. Dzīves gribētai.
Mums pieder tikai tagad un te. Šodiena.
Mums pieder tikai viena nakts viesnīcā.

Tu atkal neesi blakus. Es saskaitīju. Pagājušajā gadā mēs tikāmies piecas reizes. Piecas reizes tuvāk viens otram. Un tad tu aizbrauci. Neatvadoties. Sāpes manā sirdī ir tikpat spēcīgas kā spēks.
Un atkal klausoties mūziku, ieklausos tekstos, nevis baudu melodiju.
Un esmu stipra. Taču tik stipra. Kā īsta karotāja sieva, kura gaida mājās pārnākot. Vienīgais, kurš var man tevi atņemt, ir manas pašas bailes.

Un tā mēs dzīvojam savu atsevišķo dzīvi ar savu ikdienu. Un dzīve ir spēļu laukums, kurā vienkārši ir iedalītas sūdīgas kārtis. Piemēram, noticēt sev. Piemēram, piedrāzt visu ko citi domā. Piemēram, atļauties būt laimīgiem?!


Tu esi atvēris kādu lapu no manis, kuru es negribu un nemāku aizvērt. Tas ir kā beidzot, pēc ilgiem gadiem meditācijā, atrast atbildes uz visiem jautājumiem.
Tu jūti to pašu?

Es gribētu viņam piezvanīt, bet mana balss ir piedzērusies.

Nekas nav mainījies. Es gribu Viņu arī Šogad.

Mana iedomātā realitāte. Fcuk. Viņš atbilst teju ik katram punktam, ko esmu reiz uzrakstījusi savā sarakstā, kādu vēlos redzēt vīrieti sev blakus. Bez idealizēšanas. Vienkārši punkti, kuri ir prioritāte.

Vīrišķība. Spēks. Pārspēks. Harmonija. Mājas.
Kāpēc viņa rokas mani tik ļoti uzbudina? Un mani uzbudina viņa prāts. Viņa valoda.
Un viņa rokas ap manu kaklu. Un skatiens ir tāda vētra, ka es turos ar pēdējiem spēkiem.

Viņš vakar runāja pa telefonu ar savu draugu un es tikmēr trinos gar viņa plecu. Uzbāzīgi. Kā apliecinot savu klātbūtni - hei, es arī šeit esmu.
Un tad viņš piecēlās, pat nepaskatoties uz manu pusi.
Es sajutos kā medījums. Vāja. Ar vēlmi bēgt. Vai palikt un noskatīties. Savā iznīcībā.
Vai tieši pretēji. Būt tik stiprai, ka sāp. Būt tik stiprai un pašpietiekamai. Aiziet neatskatoties.

Viņa apskāvienos būt. Un tur bija tā robeža, kuru es nepratu pārkāpt. Un es sev tāda nepatīku. Visu vai neko. Un es atstāju viņu neapmierinātu. Dusmīgu.
Vīlušos, es pieņemu.

Un es nezinu vai es protu uzvesties esot kopā ar viņu sabiedrībā, starp viņa draugiem. Mana savas vaļas sirds. Nepieradināta. Brīva.
Man nepatīk apakšveļa.

Da labi. Fcuk my life.

Ja mēs sēžam viens otram blakus, viss ir kārtībā. Ir miers. Ir sarunas. Ir tuvums. Es viņu jūtu.
Viņš nomierina. Viņš ir kā nomierinoša tēja. Viņš ir mājās, kādas vienmēr esmu vēlējusies.
Viņa rokas ir mājās.

Apsēsties katram sava galda pusē, lai paēstu, bāc.!
Mani velk pie viņa acīm, lūpu izliekuma, garšas, krekla augšējās, atpogātās pogas. Mans skatiens klīst uz leju. Mans skatiens klīst kā apmaldījies kaķēns. Un viņš to notver. Un es neizvairos. Es šajā skatienā iedomājos visu, ko vēlētos ar viņu darīt.
Vilkme. Pārcilvēciska. Mans medījums. Mainītām lomām.
Pakļauties, bet spēt pakļaut.

Kā var būt tik sarežģīti un vienkārši vienlaikus?

Ak, jā, mēs izstaigājām Ziemassvētku tirdziņus. Plecu pie pleca. Bez karstvīna. Skaidrā prātā.

Foršajai kolēģei par manu ģērbšanās stilu ir ko teikt. Viens vārds - maucisks.
Sasmējos un pateicu paldies.

Es gribu ticēt, ka zinu viņa slēptās domas. Tās es nolasu no acīm. Pretīmnākošas. Kā divi kosmosi, kuros man ļauts ielūkoties. Karsti. Paliekoši.

Vairāk kā desmit gadi kopš mūsu satikšanās. Toreiz naivi. Tagad karsti. Ugunīgi. Spēcīgi. Nešķiet nemaz, šo es zinu noteikti - viņš ir mana dvīņu liesma. Mana ticība īstenībai. Un es neesmu tikai ķermenis viņa klātbūtnē. Esmu kā uzvilkts loks un bultas ir tik asas. Mierīga, bet nospriegota. Karotāja. Viņa rokas ir mana vājā vieta.

Viņš ir tas, kuru es pamanītu ielās, starp pārējiem. Sajustu nostājoties blakus. Viņš ir tas ar kuru izstaigāt tagadnes ceļu. Nerokoties pagātnes bedrēs un nākotnes gaismās. Tagad un te. Mirklis mūžības.

Un tagad es vēlos ar viņu kopā izstaigāt Ziemassvētku tirdziņus. Dzert karstvīnu. Ēst ceptus kastaņus. Izkust apskāvienā. Un turpināt ticēt, ka mums pieder visa mūžība. Turpināt ticēt, ka gadi ir tikai skaitlis.

Kur ir attālums? Kur ir attālums, ja runa iet par sirdi? Jūtas nejūt attālumu. Viņš ir blakus pat neesot vienā valstī ar mani. Viņš ir mans vakars un mans rīts.
Es mīlu sajūtu, ka viņš ir manā pasaulē.

Izkust.