Pieklauvē un nāc iekšā

Visos gadalaikos es ilgojos pēc Tevis. Ziemā visvairāk ir ilgas. Ziemā Tavi skūpsti sasilda tik ļoti. Kādi tie bija? Vai es atceros maz? Vai es atceros Tavu acu dziļumu kad uz mani skatījies? Vai atceros Tavu augumu pār mani? Tavu spēku. Tavus čukstus.
Un tad laiks sāk spēli. Laiks. Šis nežēlīgais nezvērs. Intrigants. Viltnieks. Laiks ir viss, kas neesmu es. Un Tev šis laiks pieder. Kā pie ķēdes piesiets suns.

Ziema mani atmodina. Tā ļauj domāt.

Viņš runā ar mani tā kā neviens pirms viņa nebūtu bijis. Tukša, balta lapa kuru aprakstīt no abām pusēm - sākt ar sākumu. Būt atvērtai un ieklausīties jaunā klusumā. Ir tik skaisti būt atkal sākumā.

Manā mīlestības sistēmā ir kļūda.

Vēlos būt viņa rokās. Un viss.

Saule un mēness. Enerģijas un avoti. Daudzpusība. Dvēseles vientulība. Skaistuma manifestācija.

Pirmais sniegs un jaunas draudzības sākums. Un vīniņš pa ilgiem laikiem.

Pārlasu savus senos dienasgrāmatu ierakstus papīra formātā. Tā smarža papīram. Tā smarža rokrakstam. Tā smarža atmiņām.

Neredzu sevi skaistu. Nejūtos.

Man būtu jābūt vienalga. Kādēļ man nav?

Tā nu. Sen nav rakstīts. Tik vien kā personīgajā papīra dienasgrāmatā daži ieraksti. Nevaru sakoncentrēties uz rakstīšanu. Notiek dzīve.
Un vispār šķiet, esmu izgājusi no savas komforta zonas. Atkal. Un vispār. Tā nu ir. Gribas visu un neko. Ieritināties zem segas un nelīst ārā. Vai būt manam Viņam tik ļoti blakus, ka sāp. Lai viņš ir tik dziļi, tik dziļi..

Atvaļinājums. Pirmā nedēļa paskrēja steigā satikt nesatiktos cilvēkus. J. Kā vienmēr ir mana vislabākā versija. Bijām pastaigāt pa lietoto apģērbu veikaliem. Padzerām kafiju, papļāpājām. Viņa ir sirsnīga un jauka. Bijusī darba kolēģe, kura kļuvusi par sirds draudzeni.

Rit atvaļinājuma otrā pusē un es saaukstēšanās piesmieta guļu gultā. Tas saucas - ieplānot kaut ko. Lietuvas brauciens izpaliek. Satikt S. Un K. Izpaliek. Eh, motocikls. Tā gribējās pabraukāties.


Pārskatu bildes no pagātnes. Tik daudz zābaku man bijuši. Un attiecību arī. Kur tajā visā biju es? Meklēju to, ko neatradu.
Domāju par savu labāko draugu. Cik ātri viņš izmeta mani atkritumos tikai tāpēc, ka iemīlējās. Jā, bet es izrīkojos ar viņu tieši tāpat - apprecoties un neizbraucot kopā ar viņu uz Vāciju.
Vai mēs maz mīlējām viens otru? Vai es vienkārši biju viņa rotaļlieta, lai apmierinātu visas piedauzīgās vēlmes? Es vienmēr tiku paņemta uz galda virtuvē. Gultā piesieta. Vannā nomazgāta. Atrādīta, bet ne esoša.

Toreiz, kad viņš mani atveda uz mājām, visu ceļu stāstot par savu jauno simpātiju, es tik ļoti nopriecājos - beidzot viņš būs laimīgs. Tikpat cik es ļoti! Un Viņš man teica, lai es nekur nepazūdu. Un bāc, pazuda pats. Iemīlējās. Saplūda ar mīlestību. Tāpat kā es toreiz.
Un te nu mēs esam. Nerunājam. Nesazināmies.
Viņš nav mani izdzēsis no sociālajiem tīkliem. Es viņu arī ne.
Nu protams, tagad viņam ir skaists dzīvoklis, labi apmaksāts darbs, daudz naudas, skaista automašīna. Kad iepazināmies, sākam no galējā punkta, kur nebija tādu ekstru. Bet vai mēs bijām iemīlējušies? Varbūt mēs mācījāmies viens pie otra, lai būtu laimīgi ar citiem?

Galējības.

Viņš atsūtīja bildi un es izkusu.

Mans daddy vibe zobārsts atteicas raut vēl kādu zobu, jo es esot jauna, skaista sieviete. Pajautāja vai tas ir viss cik plati es varot atvērt muti. Viņš šobrīd ir vienīgais vīrietis, kuram esmu tik paklausīga.

Nu tā. Sen nebiju neko sapņojusi. Un še - sapnī biju vienā viesnīcas numuriņā kopā ar Guns N' Roses solistu Axl Rose

Kādi mēs būtu, ja būtu satikušies agrāk?

Tik ļoti sanāk nokaitināt cilvēkus. Vienkārši nerakstu pirmā..
Tā esmu pazaudējusi "draugus"..

Bija jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, lai izkristalizējas kāds ir mans vīrieša "ideāls"

Ar vai bez matiem, spēcīgām rokām, garāka auguma par mani. Ar smaida un viltības dzirksteli acīs. Ar bārdu.

Tādā es pat varētu iemīlēties.

Sniegbaltīte

Mīlestības vientulībā.

Šodien, šķiet uz Matīsa ielas redzēju A. Vismaz izskatījās pēc A. Melni, gari mati. Tas pats elfa šarms, kas visus šos gadus apbūris. Savulaik, biju viņā pat iemīlējusies. Iemācījos Viņa rakstīto dzejoli no galvas. Tad mēs reiz nejauši satikāmies, pārmijām pāris vārdus un viss. Pagaisa mans apbrīns.

Es agrāk ļoti ātri iemīlējos un tikpat ātri apdzisu.
Tagad? Tagad es vairāk mīlu sevi.

Dzirdēju par sevi teikumu: ka mana iekšējā gaisma esot izcelta uz āru.
Nez, Viņš arī to jūt?

Es ar acīm vēroju Viņu. Ar sirdi jau esmu atradusi.

Kad būs mūsu īstais laiks un īstā vieta, kurā būt kopā?
Vai viņš nebaidīsies? Vai es ļaušos?

Kur ir mans skaistums?

Izskrienu pļavā. Zem garās kleitas nav apakšveļas. Kopš satiku viņu, manī ir pārgājusi pilnīgi jebkāda vēlme būt rāmjos. Es gribu sajust viņa pieskārienus savās intīmajās zonās vienmēr un visur. No viņa skatiena es kļūstu pārāka.
Es mīlu.

Rasa apņem manas pēdas kā viņa pieskāriens. Ir tik agrs vēl. It kā nekad nebūtu iets gulēt. It kā acis nekad nebūtu redzējušas tumsu. Viņš vēl guļ. Viņš vēl sapņo. Par mani, varbūt. Par vakardienu, varbūt. Par sirdspukstiem man esot uz viņa, kad mīlējamies pie ugunskura. Varbūt.
Rasa saslapina kleitas apakšu un tā, kā otrā āda līp pie manām kājām. Berze ir mokoša. Bet patīkama. Baudas pilna. Gribas kliegt. Skrāpēt muguru. Kost. Laimīgi smaidīt.
Noguļos zālē un ar skatienu glāstu debesis. Gubu mākoņi sāk veidoties par formām. Un es atkal, atkal meklēju līdzības ar to agrāko sevi, kura pa visām varītēm gribēja iemīlēties. Iemīlēties tik ļoti, ka apkārtējais ir mazsvarīgs. Kaut man toreiz kāds būtu pateicis par sevis iemīlēšanu! Tik ļoti iemīlēties citos, bet aizmirst par pašu svarīgāko sev! Sevi!
Tik ilgi esmu staigājusi apkārt, gulējusi svešās gultās, izdāļājusi savu sirdi Skolotājiem, kuri paši neprata mācīt. Paņemt svarīgāko no mācību stundām.
Un ir tik patīkami beidzot būt mājās. Mājās ar viņu. Būt aiz viņa muguras. Aiz viņa sirds paslēpties un atļauties būt pašai sev. Un mīlēt sevi esot kopā.

Es dievinu mūsu kopā būšanu. Es dievinu strādāt pie mūsu attiecībām, jo tikai tā abi Skolotāji strādā. Nav viens, kurš māca. Nav otrs, kurš tikai klausās. Ir abi, kuri nonāk pie kopējā. Un viņam ir tik daudz ko dot!

Aizveru acis un dzirdu viņa balsi. Kā vienam cilvēkam spēj būt tik pavēlnieciska balss? Balss, kuras skaistums ir redzams.
- "Vai es drīkstu Tevi noskūpstīt?"
Atveru acis un viņš ir pārliecies pār mani. Viņa zilās okeāna acis manās zaļajās. Un tur ir dzirksteles. Un tur ir vārdos neaprakstām mīlestība. Un tur ir visas mūsu iepriekšējās dzīves un nākamības.

Pēc brīža jau esmu viņa rokās un mūsu ķermeņi, sirdis saskaras un laiks izgaist.

Esmu galējību cilvēks. Strādāt pie attiecībām vai laist tās projām.

Izraidīta no mīlestības planētas.

Viņš. Un es.