(bez virsraksta)

Okt. 28., 2017 | 06:23 pm

Kāpēc šobrīd ir tik grūti pajautāt ko vēlos? Pat, ja tā ir tikai lieta. (Tikai apģērba gabals. Liela muiža, tas jau ir tikai makslīgās ādas kažoks!)
Turklāt, ne jau kuram katram es to jautāju..

Agrāk likās grūti pateikt: Es Tevi mīlu. Likās, ja pateikšu, ja vārdi būs izteikti pār manām lūpām, man kaut kas neglābjami salūzīs. Tiks salauzts gabalos un no manis pašas nekas nepaliks vairāk pāri. Cik gan reižu es ņēmu un skaidri gaiši pateicu šos trīs vārdus. Ai, kā tie skanēja! Cik nepareizi un skaļi tie izklausījās. Nāk vecums un apskaidrība - toreiz es šos vārdus nemīlēju. Es nemācēju tos mīlēt. Mīlēju tiaki jaunu sevi un spoguļa attēlā redzamo sevi. Skaļi ateikti vārdi, pēc skaita trīs, tie zaudēja zīmi; zīmi, nevis nozīmi. Agrāk es teicu - piedod un paldies. Dīvaina vārdu izvēle priekš deviņpadsmit gadīga skuķa, kurš iemīlējies un piedzīvojis savu pirmo orgasmu.

Tagad es gribu to zaļi pelēko kažoku un nezinu kā, lai atrod vārdus, pēc skaita trīs.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories