Novembra piezīmes. Par grāmatām ar nepareiziem vākiem.
Nov. 22., 2012 | 02:17 pm
Tik viegli likās ievietot rakstu par tām n'tajām lietām, kas ir manā somā, pie kuras pieklājīgi karājas lapsas aste. [kārtējā dāvana]
Rakstot un liekot fotogrāfijas pie fotogrāfijas, sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli - sasodītie stāsti un emocijas velkas līdzi! Kāpēc man ir tik daudz atmiņu no pagātnes vienmēr līdzi somā?
Stāsti par katru no šīm lietām, ja es vien sev ļautu, būtu aprakstāmi nebeidzami ilgi un plaši.
Aizvadīta kārtējā uz slimības lapas uzrakstāmā diena. Spēka nav. Temperatūra turas savās robežās un ne pa solīti neatkāpjas. Jāapstājas. Jāpadomā. Nevis tikai jāskrien uz priekšu.
Apstājos. Padomāju. Ir tik daudz, daudz.. Nē, es negribu atšķirt atkal tās pagātnes lapas. Negribu. Negribu, jo zinu cik grūti tās aizveras. Cik grūti ir pacelt roku, lai aizvērtu lapas malas, kas padevīgi klausīs.
Esmu izaugusi un tā tam būs būt.
Atveras jaunas lapas un uz jaunām lapām tiek rakstīti svaigi stāsti - par baltiem plīvuriem matos, par smaidu, kas ir īsts, par sarunām aukstās novembra naktīs, par svecēm,kas aizdegas no skūpstiem, u.t.t.
Līdz paliek nelabi no tā visa un Tu domā, vai tas ko dari ir novērtēts..
Es nezinu, kas būs rīt. Es dzīvoju šodienai. Un šodiena man šķiet skaista. Par spīti, tam, ka Tevis nav. Par spīti tam, ka es nejūtu saldējuma garšu. Par spīti tam, ka slimai esot man jābūt inovatīvo ideju atvērtai un kā jau Be ProActive reklāmas menedžeri, jāizceļ saulē, kur tam būs svilt, svilt un vēlreiz sildīties socializētajā pasaulē.
Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories
Fragments [..]
Nov. 22., 2012 | 08:40 pm
Ir pagājuši gadi - esam jau sen kā šķīrušies, katrs pa savu ceļu devušies, bez atbildes vai maz esam palikuši draugi vai ienaidnieki..
Es vēljoprojām atceros to rītu, kad pamodāmies no klauvējieniem pie durvīm.
Tu atvēri pelēkzilās acis un skatoties pār kreiso plecu, pasmaidot liki man noprast, lai ignorēju tos līdz brīdim, kad klauvētajam pašam apniks skrambāt savas dūres miesu, vai tas tvers pēc atslēgas.
Es domāju, ka tad kad mēs pārcēlāmies, visa ģimenes idille paliks ligzdā no kurienes Tu biji cēlies.. Nekā. Saites tomēr izrādījās spēcīgākas un ciešākas kā mēs domājām tās esam.
Tas bija Tavs brālis. Pazinu pēc balss. Taču ne viens. Ar vismaz vēl diviem kādiem no saviem n'tajiem draugiem un vismaz vienu meiteni. Pēc balss izsklausījās vecāka par mani. Fuu, nodomāju, tas labi, ka vecāka. Puišiem patīk jaunas meitenes. Man toreiz bija 19 un jutos jauna tajā 25-3o gadi amplitūdā.
Tavs brālis burtiski ielauzās telpā un skaļi paziņoja, ka ir ieradies. Ar labrīt vēlējumiem un citām pompozitātēm. Trūka vien fanfāru un konfeti lietus gabalu.
Es apjozu ciešāk palaga malu un izlikos guļam. Tu biji atkal aizmidzis, tādēļ pat nedzirdēji izrādes sākumu.
Ja Tavs brālis būtu pienācis kaut solīti tuvāk mūsu paradīzei - lielajam dīvānam - es būtu metusi to vienīgo spilvenu uz kura mēs atspiedām savas pēc aizvadītās trakotās nakts, nogurušās galvas. Un nekas, ja es biju kaila. Man tolaik nebija kauna ģērbties vai izģērbties citu cilvēku klātbūtnē..
Laikam apjautis, ka neesam vairs divvientulībā, Tu pamodies, un šoreiz atverot abas acis, laiski iztaipījies. Man patika vērot kā Tavi pleci saspringst un muskuļi savelkas cieši un cieti. Žēl, ka nebijām divi vien. Visai žēl, nodomāju, skatoties uz Tevi un lasot to pašu Tavas acīs.
Tu it kā nesteidzies lēkt laukā no gultas, tikai pārlaidi skatienu pār telpu. Pamāju uz to pusi, kur mētājās Tavi zilie džinsi. Tu pasmaidīji un nožāvājies.
Skūpsts un vienā lēcienā Tu jau biji paķēris bikses. Vēl viens skūpsts un man bija tik sasodīti grūti ļaut tev doties projām..
Atslīgu atpakaļ izvandītajos gultas palagos un klausījos tuvumā esošajās balsīs. Tavs brālis atvainojās, ka esot mūs iztraucējis, Meitene zviedza par kaut kādiem youtube klipiem, kurus kāds no atnākušajiem bija uzlicis. Gribējās dzirdēt tikai Tevi. Tevi vienu..
Gultas malā atradās mans vakardienas apģērbs - melnais krekliņš un garie svārki. Uzģērbu tos un devos uz vannasistabu.
Toreiz vannasistaba vēl tika remontēta, bet es tik un tā mīlēju nobružāto spoguli un vientulīgo spuldzīti griestos..
''Velc zābakus un ejam..'' - sekoja teikums.
Un kārtējā nakts atkal bija nebeidzama endorfīna piepildīta - mūzika, cilvēki, Sava Cilvēka sajūta, alkohols, cigarešu smarža uz lūpām un mēles, neprātīgi smiekli un aizrautība līdz pat austošajai dienai.
Es vēljoprojām atceros to rītu, kad pamodāmies no klauvējieniem pie durvīm.
Tu atvēri pelēkzilās acis un skatoties pār kreiso plecu, pasmaidot liki man noprast, lai ignorēju tos līdz brīdim, kad klauvētajam pašam apniks skrambāt savas dūres miesu, vai tas tvers pēc atslēgas.
Es domāju, ka tad kad mēs pārcēlāmies, visa ģimenes idille paliks ligzdā no kurienes Tu biji cēlies.. Nekā. Saites tomēr izrādījās spēcīgākas un ciešākas kā mēs domājām tās esam.
Tas bija Tavs brālis. Pazinu pēc balss. Taču ne viens. Ar vismaz vēl diviem kādiem no saviem n'tajiem draugiem un vismaz vienu meiteni. Pēc balss izsklausījās vecāka par mani. Fuu, nodomāju, tas labi, ka vecāka. Puišiem patīk jaunas meitenes. Man toreiz bija 19 un jutos jauna tajā 25-3o gadi amplitūdā.
Tavs brālis burtiski ielauzās telpā un skaļi paziņoja, ka ir ieradies. Ar labrīt vēlējumiem un citām pompozitātēm. Trūka vien fanfāru un konfeti lietus gabalu.
Es apjozu ciešāk palaga malu un izlikos guļam. Tu biji atkal aizmidzis, tādēļ pat nedzirdēji izrādes sākumu.
Ja Tavs brālis būtu pienācis kaut solīti tuvāk mūsu paradīzei - lielajam dīvānam - es būtu metusi to vienīgo spilvenu uz kura mēs atspiedām savas pēc aizvadītās trakotās nakts, nogurušās galvas. Un nekas, ja es biju kaila. Man tolaik nebija kauna ģērbties vai izģērbties citu cilvēku klātbūtnē..
Laikam apjautis, ka neesam vairs divvientulībā, Tu pamodies, un šoreiz atverot abas acis, laiski iztaipījies. Man patika vērot kā Tavi pleci saspringst un muskuļi savelkas cieši un cieti. Žēl, ka nebijām divi vien. Visai žēl, nodomāju, skatoties uz Tevi un lasot to pašu Tavas acīs.
Tu it kā nesteidzies lēkt laukā no gultas, tikai pārlaidi skatienu pār telpu. Pamāju uz to pusi, kur mētājās Tavi zilie džinsi. Tu pasmaidīji un nožāvājies.
Skūpsts un vienā lēcienā Tu jau biji paķēris bikses. Vēl viens skūpsts un man bija tik sasodīti grūti ļaut tev doties projām..
Atslīgu atpakaļ izvandītajos gultas palagos un klausījos tuvumā esošajās balsīs. Tavs brālis atvainojās, ka esot mūs iztraucējis, Meitene zviedza par kaut kādiem youtube klipiem, kurus kāds no atnākušajiem bija uzlicis. Gribējās dzirdēt tikai Tevi. Tevi vienu..
Gultas malā atradās mans vakardienas apģērbs - melnais krekliņš un garie svārki. Uzģērbu tos un devos uz vannasistabu.
Toreiz vannasistaba vēl tika remontēta, bet es tik un tā mīlēju nobružāto spoguli un vientulīgo spuldzīti griestos..
''Velc zābakus un ejam..'' - sekoja teikums.
Un kārtējā nakts atkal bija nebeidzama endorfīna piepildīta - mūzika, cilvēki, Sava Cilvēka sajūta, alkohols, cigarešu smarža uz lūpām un mēles, neprātīgi smiekli un aizrautība līdz pat austošajai dienai.