Novembra piezīmes.
Nov. 6., 2012 | 05:55 pm
Virs manas galvas jau labu laiciņu kā ir sabiezējuši tie melnum melnie negaisa mākoņi. Tādi kā tagadiņās, kas aiz loga manāmi - tumši un neaizsniedzami. Gāžas lietus lāses un katrs elpas vilciens ir pielīdzināms zobens cirtienam.
Šorīt tā arī netiku līdz darbam. Autobusā sametās tik nelāgi ap dūšu - sajutos tik bezspēcīga pret visu šo pasaules iekārtu un sevi tajā.. Tumsu gan nomainīja gaisma, bet tāpat nejutos gana spēcīga priekš darba dienas. Nācās izlēkt vienu pieturu par ātru - atslīgu uz soliņa kādā no Ziep. kalna pieturām un tvēru pēc mob. tel., lai piezvanītu un paskaidrotu radušos situāciju - visiem pēc kārtas, kuriem esmu svarīga šajā dzīvē. Veselu vienu kvartālu nogāju augstpapēžu zābaciņos - rudenīgais gaiss mazliet ļāva saķepuroties. Padomāt..
Būtu bijusi šodien darbā, tad iespējams, nebūtu satikusi jauko itālieti. [un Krišs nebūtu tik ļoti starojis, kad es izdzērusi paciņtēju, viņam teicu - Atā, mincīti! Un vēl es iekš H&M nebūtu nopirkusi melnos zvadzošos auskarus, un bikses rudens lietainās dienas krāsā. Es vairs neticu nejaušībām, tādēļ viss, kas notiek, notiek tādēļ, ka tā ir ticis nolemts tam notikt]
Runājot par jauko itālieti.. Jaukais itāļu meitēns bija apmaldījies un jau 40 min kā kavēja satikšanos ar saviem draugiem, ar kuriem bija paredzēts tikties pie Laimas pulksteņa. Labi, ka es pagadījos ceļā un tieši uz to pusi devos.
Pa ceļam čalojām angļu mēlē [viņa nez kādēļ uzreiz ieminējās vai es gadienā neesot rushian - uz ko manas acis iepletās] Atstāju meitēnu viņas draugu pulkā [un viņi pat necentās viņu nogalināt par kavēšanu :D]
un devos uz skaisto galvaspilsētas B. parku. Iekš papīra lapām dienasgrāmatā tapa ieraksti. Mirklis pārdomām un sevis izprašanai tika veltīts pienācīgi - līdz sāka smidzināt lietus, iztraucējot manu mieru.
P.S. Putukrējums ar banāniem ir garšīgs par spīti visam. Un neviļus rodas sajūta, ka Paradīze atrodas paradīzē.
Šorīt tā arī netiku līdz darbam. Autobusā sametās tik nelāgi ap dūšu - sajutos tik bezspēcīga pret visu šo pasaules iekārtu un sevi tajā.. Tumsu gan nomainīja gaisma, bet tāpat nejutos gana spēcīga priekš darba dienas. Nācās izlēkt vienu pieturu par ātru - atslīgu uz soliņa kādā no Ziep. kalna pieturām un tvēru pēc mob. tel., lai piezvanītu un paskaidrotu radušos situāciju - visiem pēc kārtas, kuriem esmu svarīga šajā dzīvē. Veselu vienu kvartālu nogāju augstpapēžu zābaciņos - rudenīgais gaiss mazliet ļāva saķepuroties. Padomāt..
Būtu bijusi šodien darbā, tad iespējams, nebūtu satikusi jauko itālieti. [un Krišs nebūtu tik ļoti starojis, kad es izdzērusi paciņtēju, viņam teicu - Atā, mincīti! Un vēl es iekš H&M nebūtu nopirkusi melnos zvadzošos auskarus, un bikses rudens lietainās dienas krāsā. Es vairs neticu nejaušībām, tādēļ viss, kas notiek, notiek tādēļ, ka tā ir ticis nolemts tam notikt]
Runājot par jauko itālieti.. Jaukais itāļu meitēns bija apmaldījies un jau 40 min kā kavēja satikšanos ar saviem draugiem, ar kuriem bija paredzēts tikties pie Laimas pulksteņa. Labi, ka es pagadījos ceļā un tieši uz to pusi devos.
Pa ceļam čalojām angļu mēlē [viņa nez kādēļ uzreiz ieminējās vai es gadienā neesot rushian - uz ko manas acis iepletās] Atstāju meitēnu viņas draugu pulkā [un viņi pat necentās viņu nogalināt par kavēšanu :D]
un devos uz skaisto galvaspilsētas B. parku. Iekš papīra lapām dienasgrāmatā tapa ieraksti. Mirklis pārdomām un sevis izprašanai tika veltīts pienācīgi - līdz sāka smidzināt lietus, iztraucējot manu mieru.
P.S. Putukrējums ar banāniem ir garšīgs par spīti visam. Un neviļus rodas sajūta, ka Paradīze atrodas paradīzē.