Pieklauvē un nāc iekšā - 2. Aprīlis 2012

Šodien esmu pamanījusies balansēt robežās no ļoti slikta līdz labam un ne tik labam līdz pat ļoti labam noskaņojumam. Varbūt pie vainas būs veselības problēmas, kas uzplaiksnī pie manas dzīves apvāršņa un izjauc garīgo līdzsvaru? Pie manas dzīves apvāršņa ik pa laikam kaut kas uzplaiksnī un noriet. Paliek un par spīti nedodas projām. Sajūtas. Emocijas. Vēlme pēc sabiedrības. Svešām sejām, kuras iemīlēt un ar kurām sadzīvot šajā dzīvē.

Noskaņojums ir redzams manā apģērbā, respektīvi, tā krāsās.
Uz jautājumu: Mīļā, Tev viss kārtībā? - saraucot šaurās, izplūkātās uzacis atbilde ir: Jā, kādēļ tāds jautājums?
- Tev ir krāsains apģērbs. Ļoti krāsains.

Esmu no tiem cilvēkiem, kas lietas dara pēc saviem ieskatiem. Modei pakaļ neskrien, bet cik iespējams veido to paša spēkiem. [kažokādas soma top un auskari ar pulksteņa ciparnīcu arī drīzumā tiks materializēti]
Paskrienot pāris gadus pagātnē, kad melnie svārki un adītais džemperis bija neatņemama sastāvdaļa manā trūcīgajā gardarobē, es saprotu, ka ir gluži viena alga, ko es apģērbšu - es esmu un palieku tikai es. Vienīgā.
Esmu noskaņojuma cilvēks. Šodienas zilā krāsa manā apģērbā liecina tikai par to, man pietrūkst uzmanības. Un mati neorģinālajā bizē ir darba specifika.

Jāteic, ka esmu atguvusi savas Mūzas. Man viņas, nabadzītes ir vairākas, jo viena ir neuzticīga. Mūzas aplaimoja mani šorīt sabiedriskajā transportā, kad devos uz iemīļoto priekšpilsētu. Ciemos, jāatzīst gan tikai. Nelielas dzejas vārsmas. Nelieli dvēseles palīgā saucieni, kas attēloti vārdos. Rakstīti iekš LG ar evernote aplikācijas līdzdalību. Mīlu evernote aplikāciju. Un vispār es mīlu savu mobilo operatoru. ^^

Sniegs. Man patīk sniegs. Man patīk Ziemeļi un aukstums. Kaitinoši tikai brīžiem ir tas, ka ejot sniegpārslas sitas sejā un skatiens viegli aizmiglojas. Kaitinoši ir, ja ziema ir pavasarī, kad koku zaros dzied un snauduļo putni, dienas acs spīd uz nebēdu un cilvēkbūtnēm ir labs prāts.

Šobrīd es vēlētos sēdēt kādā galvaspilsētas omulīgajā kafejnīcā, kur klusītēm čalo cilvēku balsis, nodoties iedvesmām un raut vārdus laukā no savām jau tā piesārņotajām domām. Sēdēt pie kūpošas kafijas krūzes, kurā barista izveidojis skaistu zīmējumu, kuru es ar vienu karotes vai mēles palīdzību izjaukšu. Pie tumša apgaismojuma, kas met uz zilzaļām sienām garas jo garas ēnas. Zilzaļas sienas? Jā, šķiet, ka man arī pietrūkst..

P.S. Sniegpulkstenīši. Man lūdzu vismaz vienu.