Dzeja kafijas istabā
Jan. 9., 2012 | 12:06 pm
Tiekamies dzejas lasījumā kafijas istabā ''KAFKA''
http://content6-foto.inbox.lv/albums182
http://content6-foto.inbox.lv/albums182
Link | Ir kas piebilstams? Pateikts [2] | Add to Memories
Janvāra piezīmes. Par daudz ko vairāk kā parasti..
Jan. 9., 2012 | 07:17 pm
Skaņa: The Dresden dolls
Mazliet vairāk kā parasti esmu aizrāvusies ar AFP bloga lasīšanu.
Jāatzīst, ka mani ļoti fascinē lasīt svešus blogus jeb sava veida publiskās dienasgrāmatas, piezīmes. [kur iespējams minēts kāds jauks vārds par mani, tas tā starp citu, nekļūstot iedomīgai pār-lieku. Domu zīme tajā vārdā ir tikai tā iemesla labad, ka atcerējos savu mīļāko filmu ''Factory Girl'', kur Andy Worhol lomas attēlotājs Guy Pearce teic vārdu weekend ar tādu izstieptu akcentu, ka es burtiski kūstu ik reizi šo dzirdot]
Jā, cilvēciskās būtnes jau vienmēr savā ziņā pamanās tiekties pēc tā, kas ir citiem..
Es, piemēram gribu melnbaltas, pusgarās zeķes. Un izdarīt kaut ko ar ''Širvānu'' - ik reizi ejot garām, žēli ieņurdos un citiem no malas šķiet, ka man kas kaiš, vai sāp. Un varbūt, ka arī tā ir..
Man pēdējā laikā bieži un daudz kas sāp.
Tāpat mani fascinē pieminēt savās piezīmēs cilvēkbūtnes, saucot tās īstajā vārdā, bet tas vispār it tā starp citu, starp citu.
Piemēram, to, ka šodien zvanot Kristapam, lai precizētu laikus iekš dzejas pasākumu, kuru vadīšu 21. janvārī, viņš nosauca mani par Maritu. Es patiešām nezinu, kas norisinās viņa domās, bet tam ir jābūt kaut kam sasodīti interesantam. Atminos kā mēdzām nopļāpāt stundām pa telefonu, kamēr es biju priekšpilsētā, bet viņš kaut kur dziļi kalnos nolīdis. Tad viņš dēvēja mani par Māru. Un tiešām uz brīdi es sajutos kā tāda senā latviete, kas parādījusi viņam ceļu, esot dievietes statusā.
Bet atgriežoties pie AFP, tā teikt ''piedūros'' viņas 'The wedding blog' ierakstam. Cik patiesi un vienkārši aprakstīts mirklis, kas saistās ar izvēlēm, kuras izdarot mainīsies dzīve. Cik patiesi ir viņas acīs redzēt mīlestību, kas dzīvo sirdī pret to vienu cilvēku, kam viņa teikusi ''I do''
Tik pazīstami.. Tik sasodīti pazīstami.
To es sauc par īstenu bohēmu, kad mirklis kļūst par ilgdzīvojošu, idejisku un mērķtiecīgu procesu. Kad Tu esi tas, kurš izkalis savu Laimi no [Nekā] Nejaušības. Kad Tu esi tas, kurš dienu no dienas izcīni kaujas ar sevi, lai otram cilvēkam būtu vieglāk Tevi saprast. Vieglāk mīlēt.
Jā, bet ja runājam par laimes būšanu un nevis tās kalšanu..
"Laimīgā Alise! Laimīgā Alise!'' jau ilgu laiku kā vēlos skaļi spiegt šos vārdus. Redzot kādās rokās viņa atrodas. Rokās, kas skārušas durvju rokturus un plecus, kurus savukārt esmu skārusi es..
Bet varbūt Alise nemaz tik laimīga nav? Varbūt viņas ''Laime'' ir laicīga? Varbūt tā pat kā dzīvība, kas plūst viņas avotos? Avotos, kas vēl ir pārāk jauni, lai spētu ko saprast un izprast ar dzīves pieredzi. Reiz jau viņa gandrīz pieļāva kļūdu.
Atceros, kad satiku Alisi pirmo reizi - viņa bija pirmo kursu studente kādā no Galvaspilsētas prestižajām augstskolām, kas kvalificē jaunos speciālistus, kuriem tāpat pēc skolas beigšanas nepavērsies daudz iespēju iegūt darbu savā izvēlētajā specialitātē [un mēs nerunāsim par mani, PR Visā Visumā ir mana sirdslieta, ne tikai profesija]
Maza, apjukusi, vēl dzīves liktu cērpjama aitiņa. [nekas neliecina par to, ka viņa arī tagad būtu mainījusies. Es zinu to sajūtu, kad tiek laupīta spriest spēja, kad vieglākais no ceļiem ir vienkārši aizvērt acis un ļauties lidojumam. Vienalga, kur aiznesīs, vienalga, galvenais, lai nes. Lai neatstāj uz vietas. Lai nav jābūt vienai uz zemes starp citiem, kas ir tikpat vieni. Galvenais - nedomāt, Lai nu ko, bet aizliegt sev nodarboties ar domāšanu. Ja atļausies domāt, tad secināsi, ka tas gluži nav tas, ko esi iedomājies esam par Tavas dzīves jēgu. Un tad sāksies stāsta jautākā daļa, kas saucas ''Pieradums''
Uz veciem pamatiem neko jaunu nedrīkst celt. Drīkst, bet nevajag. Patiešām nevajag..
Pie velna šos pieradumus! Ak, jā, runājot par pieradumiem.. Man no 16. janvāra būs citas attiecības. Tomēr izlēmu, ka mums tādas būs. ^^
Ilgus gadus biju uzticīga vienam, konkrētam - gāja mums visādi - i' laimes brīži, i' savstarpējie strīdi - tagad ļaušos, lai manā ikdienā parādās kāds cits mobilā telefona operators. ^^ Man viņu zaļais dzīves modelis patīk mazliet vairāk.
Galvenais tikai jāpieskata sevi, lai nekļūstu atkarīga no foursquare ar tiem 50 MB :D
Un runājot par kaut kādām ar mani vēl saistītām lietām, tad.. Šonakt sapņoju par Baltkrievijas vēstniecību. Daudzstāvu ēka ar krāsainiem paklājiem uz kāpnēm. [kā tā ēka Br. ielā un inteliģentais nekustama īpašuma aģents, ar kuru mums bija ne visai lietišķa saruna pagājušajā gadā]
Un vēl manā sapnī dominēja daudzsievība. Nejautājiet, tas bija šausmīgi.
Uz tikšanos.
Mārīte Atēna
Jāatzīst, ka mani ļoti fascinē lasīt svešus blogus jeb sava veida publiskās dienasgrāmatas, piezīmes. [kur iespējams minēts kāds jauks vārds par mani, tas tā starp citu, nekļūstot iedomīgai pār-lieku. Domu zīme tajā vārdā ir tikai tā iemesla labad, ka atcerējos savu mīļāko filmu ''Factory Girl'', kur Andy Worhol lomas attēlotājs Guy Pearce teic vārdu weekend ar tādu izstieptu akcentu, ka es burtiski kūstu ik reizi šo dzirdot]
Jā, cilvēciskās būtnes jau vienmēr savā ziņā pamanās tiekties pēc tā, kas ir citiem..
Es, piemēram gribu melnbaltas, pusgarās zeķes. Un izdarīt kaut ko ar ''Širvānu'' - ik reizi ejot garām, žēli ieņurdos un citiem no malas šķiet, ka man kas kaiš, vai sāp. Un varbūt, ka arī tā ir..
Man pēdējā laikā bieži un daudz kas sāp.
Tāpat mani fascinē pieminēt savās piezīmēs cilvēkbūtnes, saucot tās īstajā vārdā, bet tas vispār it tā starp citu, starp citu.
Piemēram, to, ka šodien zvanot Kristapam, lai precizētu laikus iekš dzejas pasākumu, kuru vadīšu 21. janvārī, viņš nosauca mani par Maritu. Es patiešām nezinu, kas norisinās viņa domās, bet tam ir jābūt kaut kam sasodīti interesantam. Atminos kā mēdzām nopļāpāt stundām pa telefonu, kamēr es biju priekšpilsētā, bet viņš kaut kur dziļi kalnos nolīdis. Tad viņš dēvēja mani par Māru. Un tiešām uz brīdi es sajutos kā tāda senā latviete, kas parādījusi viņam ceļu, esot dievietes statusā.
Bet atgriežoties pie AFP, tā teikt ''piedūros'' viņas 'The wedding blog' ierakstam. Cik patiesi un vienkārši aprakstīts mirklis, kas saistās ar izvēlēm, kuras izdarot mainīsies dzīve. Cik patiesi ir viņas acīs redzēt mīlestību, kas dzīvo sirdī pret to vienu cilvēku, kam viņa teikusi ''I do''
Tik pazīstami.. Tik sasodīti pazīstami.
To es sauc par īstenu bohēmu, kad mirklis kļūst par ilgdzīvojošu, idejisku un mērķtiecīgu procesu. Kad Tu esi tas, kurš izkalis savu Laimi no [Nekā] Nejaušības. Kad Tu esi tas, kurš dienu no dienas izcīni kaujas ar sevi, lai otram cilvēkam būtu vieglāk Tevi saprast. Vieglāk mīlēt.
Jā, bet ja runājam par laimes būšanu un nevis tās kalšanu..
"Laimīgā Alise! Laimīgā Alise!'' jau ilgu laiku kā vēlos skaļi spiegt šos vārdus. Redzot kādās rokās viņa atrodas. Rokās, kas skārušas durvju rokturus un plecus, kurus savukārt esmu skārusi es..
Bet varbūt Alise nemaz tik laimīga nav? Varbūt viņas ''Laime'' ir laicīga? Varbūt tā pat kā dzīvība, kas plūst viņas avotos? Avotos, kas vēl ir pārāk jauni, lai spētu ko saprast un izprast ar dzīves pieredzi. Reiz jau viņa gandrīz pieļāva kļūdu.
Atceros, kad satiku Alisi pirmo reizi - viņa bija pirmo kursu studente kādā no Galvaspilsētas prestižajām augstskolām, kas kvalificē jaunos speciālistus, kuriem tāpat pēc skolas beigšanas nepavērsies daudz iespēju iegūt darbu savā izvēlētajā specialitātē [un mēs nerunāsim par mani, PR Visā Visumā ir mana sirdslieta, ne tikai profesija]
Maza, apjukusi, vēl dzīves liktu cērpjama aitiņa. [nekas neliecina par to, ka viņa arī tagad būtu mainījusies. Es zinu to sajūtu, kad tiek laupīta spriest spēja, kad vieglākais no ceļiem ir vienkārši aizvērt acis un ļauties lidojumam. Vienalga, kur aiznesīs, vienalga, galvenais, lai nes. Lai neatstāj uz vietas. Lai nav jābūt vienai uz zemes starp citiem, kas ir tikpat vieni. Galvenais - nedomāt, Lai nu ko, bet aizliegt sev nodarboties ar domāšanu. Ja atļausies domāt, tad secināsi, ka tas gluži nav tas, ko esi iedomājies esam par Tavas dzīves jēgu. Un tad sāksies stāsta jautākā daļa, kas saucas ''Pieradums''
Uz veciem pamatiem neko jaunu nedrīkst celt. Drīkst, bet nevajag. Patiešām nevajag..
Pie velna šos pieradumus! Ak, jā, runājot par pieradumiem.. Man no 16. janvāra būs citas attiecības. Tomēr izlēmu, ka mums tādas būs. ^^
Ilgus gadus biju uzticīga vienam, konkrētam - gāja mums visādi - i' laimes brīži, i' savstarpējie strīdi - tagad ļaušos, lai manā ikdienā parādās kāds cits mobilā telefona operators. ^^ Man viņu zaļais dzīves modelis patīk mazliet vairāk.
Galvenais tikai jāpieskata sevi, lai nekļūstu atkarīga no foursquare ar tiem 50 MB :D
Un runājot par kaut kādām ar mani vēl saistītām lietām, tad.. Šonakt sapņoju par Baltkrievijas vēstniecību. Daudzstāvu ēka ar krāsainiem paklājiem uz kāpnēm. [kā tā ēka Br. ielā un inteliģentais nekustama īpašuma aģents, ar kuru mums bija ne visai lietišķa saruna pagājušajā gadā]
Un vēl manā sapnī dominēja daudzsievība. Nejautājiet, tas bija šausmīgi.
Uz tikšanos.
Mārīte Atēna