Decembra piezīmes.
Dec. 23., 2011 | 09:49 pm
Jāteic - jau ilgu laiku esmu bijusi gadskārtējo svētku nīdēja. Ne tikai šo ''svēto'', kas būs jau rīt, bet visu. Vai tās būtu dzimšanas dienas, vēl jo mazāk, vārda dienas. Jo, kas gan var būt naivāk par sava vārda cildināšanu? [ja vien Tevi nesauc par Māru, Lieni, Reini, Elīnu, Alisi, Līvu, Ādolfu, Elizabeti vai Mariju. Kā arī Edgaru, Raiti, Elzu, Elgu, Indru, Egonu, Aīdu, Evelīnu un Laimu. Un protams, Viesturu, Paulu, Līnu, Almu, Ģertrūdi, Amēliju, Kurtu, Laumu vai Adeli - dievs augstais, apgrābsties - nemeklēt vārdos jebkādas personīgas iezīmes]
Visi tie ievazājumi, kuriem tiek pievērsta tik liela uzmanība, par tiem vispār nekuļas mēle runāt.
Šogad kaut kas ir stipri mainījies.. Es nevēlos bēgt. Vēlos apstāties. Vērot. Vēlos saņemt emocijas un dot tā pretī. Iemācīties, ja vēl neprotu.
Atminos vēl kā pagājušogad bēgu no svētkiem vārda burtiskajā nozīmē. Jo kā gan savādāk izskaidro to, ka lielā ātrumā ar auto tika bēgts no svētku salūta un no pārlaimīgo, spiedzošo cilvēku sejām? Bēgts patvērumā, kuru tolaik savā sirdī dēvēju par mājām.. Tā bija vienkāršāk un vieglāk. Vismaz tolaik tā izskatījās un tika uzskatīts.. Pieraksti liecina, ka es.. Es to neteikšu.
Dzīvoklī no šodienas dzīvo egle, kura tika iegādāta Sarkanās Daugavas ''Ziedu tirgus'' laukumā. Garāka par mani, mazliet kaila pie galotnes, bet kupla jo kupla pie apakšējiem zariem. Cena bija adekvāti saprātīga. Ļoti turklāt. Un kas? Vai tad tā ir zemē metama, ja neatbilst vispārējiem ''egļu pārdošanas'' standartiem, kas nosaka, ka tām jābūt tādām, šādām, vai tādām, lai cilvēki tās iegādātos?!
Cilvēce neprot saskatīt skaisto ne tik glītajā.
Aizdomājos ar ko man asociējas Ziemā esošie svētki - šobrīd - 23. decembra vakarpusē, kad visur deg gaismas, uz palodzes svece burvīgi burvīgajā, stiklotajā svečturī, ko iegādāju pati sev. Kad ausīs skan Somu tautības vīriešcilvēka balss no grupas POISONBLACK.
Ar svecēm, protams - gaismu, spožumu. Ar olu liķiera saldējumu, kuru ēst karotēm pa taisno no kastītes, piparkūku mīklu, kas sola gardas piparu kūkas, oranžiem jo oranžiem mandarīniem, ziemeļbriežiem - tiem stilizētajiem, kurus ierasti zīmē uz kartiņām, apģērba vai auduma tašām, [runājot par tašām - vai 3.80 par baltu, apdrukātu ar krāsainiem attēliem tašu ir daudz vai maz ko maksāt?] Ar egli, kura ļauj meža sajūtai ienākt telpās. Ar sarkanvīnu, ko baudīt no dzelzs krūzītes. Ar pašgatavotiem nieciņiem, kas priecē sirdi.
Baudiet dzīves sniegto. Mārīte.
Visi tie ievazājumi, kuriem tiek pievērsta tik liela uzmanība, par tiem vispār nekuļas mēle runāt.
Šogad kaut kas ir stipri mainījies.. Es nevēlos bēgt. Vēlos apstāties. Vērot. Vēlos saņemt emocijas un dot tā pretī. Iemācīties, ja vēl neprotu.
Atminos vēl kā pagājušogad bēgu no svētkiem vārda burtiskajā nozīmē. Jo kā gan savādāk izskaidro to, ka lielā ātrumā ar auto tika bēgts no svētku salūta un no pārlaimīgo, spiedzošo cilvēku sejām? Bēgts patvērumā, kuru tolaik savā sirdī dēvēju par mājām.. Tā bija vienkāršāk un vieglāk. Vismaz tolaik tā izskatījās un tika uzskatīts.. Pieraksti liecina, ka es.. Es to neteikšu.
Dzīvoklī no šodienas dzīvo egle, kura tika iegādāta Sarkanās Daugavas ''Ziedu tirgus'' laukumā. Garāka par mani, mazliet kaila pie galotnes, bet kupla jo kupla pie apakšējiem zariem. Cena bija adekvāti saprātīga. Ļoti turklāt. Un kas? Vai tad tā ir zemē metama, ja neatbilst vispārējiem ''egļu pārdošanas'' standartiem, kas nosaka, ka tām jābūt tādām, šādām, vai tādām, lai cilvēki tās iegādātos?!
Cilvēce neprot saskatīt skaisto ne tik glītajā.
Aizdomājos ar ko man asociējas Ziemā esošie svētki - šobrīd - 23. decembra vakarpusē, kad visur deg gaismas, uz palodzes svece burvīgi burvīgajā, stiklotajā svečturī, ko iegādāju pati sev. Kad ausīs skan Somu tautības vīriešcilvēka balss no grupas POISONBLACK.
Ar svecēm, protams - gaismu, spožumu. Ar olu liķiera saldējumu, kuru ēst karotēm pa taisno no kastītes, piparkūku mīklu, kas sola gardas piparu kūkas, oranžiem jo oranžiem mandarīniem, ziemeļbriežiem - tiem stilizētajiem, kurus ierasti zīmē uz kartiņām, apģērba vai auduma tašām, [runājot par tašām - vai 3.80 par baltu, apdrukātu ar krāsainiem attēliem tašu ir daudz vai maz ko maksāt?] Ar egli, kura ļauj meža sajūtai ienākt telpās. Ar sarkanvīnu, ko baudīt no dzelzs krūzītes. Ar pašgatavotiem nieciņiem, kas priecē sirdi.
Baudiet dzīves sniegto. Mārīte.