Decembra piezīmes. Par cilvēkiem un pārsteigumiem.
Dec. 13., 2011 | 07:36 pm
Skaņa: POISONBLACK
Izskatās, ka man pietrūkst gaismas. [un varbūt ne tikai tās vien, jo Mārtiņš teica, ka es vispārēji alkstu būt pamanīta. Būs vien taisnība. ^^]
Runājot par - mazliet ievadam, ieskatam. Nākas atzīt, ka pat Mārtiņš mani nepārsteidza vakar birojā. Pat ne ar to, ka viņš piedāvāja dzert tēju no krūzes ar Eifeļtorni. Citējot: ''Mārītei krūzi ar Parīzi, viņai varētu patikt.'' Pārsteidza? Nē. Esmu Parīziete. No galvas līdz kājām.
Bet par gaismu. Atgriezīsimies pie gaismas, ja? Sveces. Viņas ir visur. Palodze noklāta svecēm. Spīd. Laistās. Deg. Mirgo. Izdeg. Spogulis ar pūķiem, kuri savās ķetnās tās cieši satvertas tver.
Man vienmēr ir pietrūcis gaismas. Mazliet vairāk gaismas gaismas pasaulē. Siltuma vispārējā siltumā. Varbūt vēlmes pēc pārsteigumiem. Jau iepriekš zināt ko sagaidīt no cilvēces, kas ir tik gaužām paredzama, nav visai interesanti. Nav nekāda pārsteiguma efekta. Nekāda. Atver muti un es jau zinu ko teiksi. Sekos kas pār Tavām lūpām.
Jā ir dažreiz, ir pārsteigumi no manas puses ir, Tu cilvēks saki. Tik reti, ka esmu jau aizmirsusi kā tas īsti ir, es atbildēšu.
Cilvēks, taču ņem un pārsteidz mani. Pārsteidz ar kaut ko no sevis. Savas Personības. Noplivini skropstas, pasaki ko tādu, ko es nezinu, nekad neesmu dzirdējusi. Paskaties citādāk uz mani. Kaut vai ņem talkā visparastāko ziedu un iedod tam savu daļu no harizmas, kas man ik reizi uz to paskatoties ļaus domāt par Tevi!
Kā ar tām rozēm, kuras Tu cilvēciskā būtne mēdz pabāzt man zem deguna - še ņem, tas Tev, kautrīgi nosakot. Nezinot, ka es ņemšu un sakaltēšu tās, galu galā aizmirstot Tavu vārdu. Bet Tu būsi tās dāvājis no sirds. Gerberām ielocītām pušķī ar dekoratīviem elementiem uz kuriem skatoties, es mežģīšu savu prātu ar domām par to cik ļoti Tu iederies manā istabā. Un lillijām. Lillijām uz gariem kātiem, kuras atnes ziedu pārdevēja. Plus smieklīga vēstulīte uz iepakojuma papīra viņas rokās, kurā Tu stāsti kaut ko par Likteni. Bet es smejos lasot.
Kā ar teikumu ''ģērbies, braucam!'' - un es esmu pie vējā trakojošas jūras, kas met viļņus. Aukstā, dzelošā vējā ar vēl mitriem, nesen izmazgātiem matiem. [parasti ļauju izžūt dabiskā ceļā] Kā ar vārdu ''ejam'' un esmu sociālajā vidē, strēbjot tēju vai kafiju.
Pārsteigumi. Pukstoša laimē sirds. Muļķīgs, pārlaimīgs smaids. Trīcošas rokas. Taureņu vēdas.
KAFKA varētu kļūt par manu iecienītāko kafijas dzeršanas vietu. Ja nav jau kļuvusi. ^^ Brīnumgarda pēc izvēles kafija. Un ja vēl iespējams iegādāties auzu pārslu cepumus. ^^ Laime, kur Tu rodies, ko? Kur Tu dzīvo, ko? ^^
Tagad tēja ar vīnogu garšu. Tagad izmisīgi vēlos, kaut tas stress izgaistu no manām iekšām. Stresa pilna nedēļa. Kad tas viss reiz beigsies, vienkārši izdarīšu kaut ko priekš sevis. Šodiena jau neskaitās ar divu adītu jaku iegādi un vēl šādiem tādiem sīkumiem.
Pa īstam. Pelnīti. Nopelnīti. Un es nerunāju par atvaļinājumu, lai gan tas arī būtu jauki..
Labu un iespējams spīdošu šo nakti. Mārīte.
Runājot par - mazliet ievadam, ieskatam. Nākas atzīt, ka pat Mārtiņš mani nepārsteidza vakar birojā. Pat ne ar to, ka viņš piedāvāja dzert tēju no krūzes ar Eifeļtorni. Citējot: ''Mārītei krūzi ar Parīzi, viņai varētu patikt.'' Pārsteidza? Nē. Esmu Parīziete. No galvas līdz kājām.
Bet par gaismu. Atgriezīsimies pie gaismas, ja? Sveces. Viņas ir visur. Palodze noklāta svecēm. Spīd. Laistās. Deg. Mirgo. Izdeg. Spogulis ar pūķiem, kuri savās ķetnās tās cieši satvertas tver.
Man vienmēr ir pietrūcis gaismas. Mazliet vairāk gaismas gaismas pasaulē. Siltuma vispārējā siltumā. Varbūt vēlmes pēc pārsteigumiem. Jau iepriekš zināt ko sagaidīt no cilvēces, kas ir tik gaužām paredzama, nav visai interesanti. Nav nekāda pārsteiguma efekta. Nekāda. Atver muti un es jau zinu ko teiksi. Sekos kas pār Tavām lūpām.
Jā ir dažreiz, ir pārsteigumi no manas puses ir, Tu cilvēks saki. Tik reti, ka esmu jau aizmirsusi kā tas īsti ir, es atbildēšu.
Cilvēks, taču ņem un pārsteidz mani. Pārsteidz ar kaut ko no sevis. Savas Personības. Noplivini skropstas, pasaki ko tādu, ko es nezinu, nekad neesmu dzirdējusi. Paskaties citādāk uz mani. Kaut vai ņem talkā visparastāko ziedu un iedod tam savu daļu no harizmas, kas man ik reizi uz to paskatoties ļaus domāt par Tevi!
Kā ar tām rozēm, kuras Tu cilvēciskā būtne mēdz pabāzt man zem deguna - še ņem, tas Tev, kautrīgi nosakot. Nezinot, ka es ņemšu un sakaltēšu tās, galu galā aizmirstot Tavu vārdu. Bet Tu būsi tās dāvājis no sirds. Gerberām ielocītām pušķī ar dekoratīviem elementiem uz kuriem skatoties, es mežģīšu savu prātu ar domām par to cik ļoti Tu iederies manā istabā. Un lillijām. Lillijām uz gariem kātiem, kuras atnes ziedu pārdevēja. Plus smieklīga vēstulīte uz iepakojuma papīra viņas rokās, kurā Tu stāsti kaut ko par Likteni. Bet es smejos lasot.
Kā ar teikumu ''ģērbies, braucam!'' - un es esmu pie vējā trakojošas jūras, kas met viļņus. Aukstā, dzelošā vējā ar vēl mitriem, nesen izmazgātiem matiem. [parasti ļauju izžūt dabiskā ceļā] Kā ar vārdu ''ejam'' un esmu sociālajā vidē, strēbjot tēju vai kafiju.
Pārsteigumi. Pukstoša laimē sirds. Muļķīgs, pārlaimīgs smaids. Trīcošas rokas. Taureņu vēdas.
KAFKA varētu kļūt par manu iecienītāko kafijas dzeršanas vietu. Ja nav jau kļuvusi. ^^ Brīnumgarda pēc izvēles kafija. Un ja vēl iespējams iegādāties auzu pārslu cepumus. ^^ Laime, kur Tu rodies, ko? Kur Tu dzīvo, ko? ^^
Tagad tēja ar vīnogu garšu. Tagad izmisīgi vēlos, kaut tas stress izgaistu no manām iekšām. Stresa pilna nedēļa. Kad tas viss reiz beigsies, vienkārši izdarīšu kaut ko priekš sevis. Šodiena jau neskaitās ar divu adītu jaku iegādi un vēl šādiem tādiem sīkumiem.
Pa īstam. Pelnīti. Nopelnīti. Un es nerunāju par atvaļinājumu, lai gan tas arī būtu jauki..
Labu un iespējams spīdošu šo nakti. Mārīte.