Novembra piezīmes. Divas sarkanbaltsarkanās lentītes.
Nov. 12., 2011 | 04:04 pm
Vakar vakarā ejot [mazliet steidzīgā solī, jo sēžot darbā īdēju, ka stipri nokavēšu pasākumu Strēlnieku laukumā. Tā jau neredzēju lāpu gājienu un citas aktivitātes svētkiem veltītajā laikā.. Tas, ka netiktu uz 'Sabiedrība ar ierobežotu atbildību Radikal' mani ne mazākajā mērā neuztrauca, bet iespēja, ka palaistu garām 'Debesu kalējus' likās nepieņemama!] pa Elizabetes ielu, pamanīju, ka jauns vīrieškārtas cilvēks no karoga turētāja izņēma Latvijas sarkanbaltsarkano. Man uz mēles rosījās jautājums - vai tad svētki jau beigušies?! Ko es, velns pār stenderi, būšu palaidusi garām?!
Es, šķiet, ka pateicu to skaļi, jo vīrieškārtas cilvēks tik vien kā paraustīja plecus un kaut ko neskaidri nodeklamēja svešā valodā, kurš man bija obligātais izvēles priekšmets vidusskolā paralēli angļu un latviešu valodas apguvei.
Sieviete ar bērnu, kas gāja pāris soļus man pa priekšu, pasmaidīja un teica: ''Varbūt cilvēks negribēs agri celties, lai noņemtu karogu, tamdēļ izdara to ātrāk..''
Nenoliedzami, rūgtums par šādu izdarību kavējās manā apziņā vēl visu vakaru..
Laiks. Vai vēl kāds reiz būs tāds, kas izpratīs laika jēdzienu? Mirkļa sajūtu? Dzīves vērtību? Cilvēka nozīmi?
Vai būs vēl kāds, kurš nebaidīsies pateikt, ka mīl, izņemot mani un vēl uz rokas pirkstiem saskaitāmas cilvēkbūtnes..
Koncerts bija vienkārši fenomenāli burvīgs. Tik, žēl, ka šāds patriotisms daļai cilvēku ir tikai vienu reizi gadā.
Paldies tām cilvēkbūtnēm, kas bija līdzās. Paldies. ^^
Paldies arī tām cilvēciskajām radībām, kuras es ne visai īpaši vēlējos sastapt, un kas plivinājās acu priekšā, pēcāk nemanāmi nolienot aizmugurē, bet jūtami durstot manu muguru ar saviem acu zobeniem. Jā, tā biju tiešām es - ar sarkanbaltsarkano lenti pie sirds piespiestu. [tagad snauž uz auduma tarbas. ^^] Gandrīz jau gandrīz pie skatuves, labajā pusē un aizskatuvē tāpat.
P.S. Jūs esat burvīgi un nemaz ne veci, atcerieties to, kad ar plaukstu to vien tik kārosies izdarīt kā sašķaidīt spoguli.
Man? Man jāaizdodas uz priekšpilsētu. Ir doma paņemt vāzes un vēl šo to, kas neliek man mieru atrodoties vienas/vieni paši tur bez racionāla pielietojuma un estētiskā baudījuma.
Tiksimies realitāte, sirrealitāte [starp citu, šonakt sapņoju, ka biju uzvilkusi vīriešcilvēka balto kreklu! un koledžā bija izlaidums]
vai arī netiksimies nemaz.
Es, šķiet, ka pateicu to skaļi, jo vīrieškārtas cilvēks tik vien kā paraustīja plecus un kaut ko neskaidri nodeklamēja svešā valodā, kurš man bija obligātais izvēles priekšmets vidusskolā paralēli angļu un latviešu valodas apguvei.
Sieviete ar bērnu, kas gāja pāris soļus man pa priekšu, pasmaidīja un teica: ''Varbūt cilvēks negribēs agri celties, lai noņemtu karogu, tamdēļ izdara to ātrāk..''
Nenoliedzami, rūgtums par šādu izdarību kavējās manā apziņā vēl visu vakaru..
Laiks. Vai vēl kāds reiz būs tāds, kas izpratīs laika jēdzienu? Mirkļa sajūtu? Dzīves vērtību? Cilvēka nozīmi?
Vai būs vēl kāds, kurš nebaidīsies pateikt, ka mīl, izņemot mani un vēl uz rokas pirkstiem saskaitāmas cilvēkbūtnes..
Koncerts bija vienkārši fenomenāli burvīgs. Tik, žēl, ka šāds patriotisms daļai cilvēku ir tikai vienu reizi gadā.
Paldies tām cilvēkbūtnēm, kas bija līdzās. Paldies. ^^
Paldies arī tām cilvēciskajām radībām, kuras es ne visai īpaši vēlējos sastapt, un kas plivinājās acu priekšā, pēcāk nemanāmi nolienot aizmugurē, bet jūtami durstot manu muguru ar saviem acu zobeniem. Jā, tā biju tiešām es - ar sarkanbaltsarkano lenti pie sirds piespiestu. [tagad snauž uz auduma tarbas. ^^] Gandrīz jau gandrīz pie skatuves, labajā pusē un aizskatuvē tāpat.
P.S. Jūs esat burvīgi un nemaz ne veci, atcerieties to, kad ar plaukstu to vien tik kārosies izdarīt kā sašķaidīt spoguli.
Man? Man jāaizdodas uz priekšpilsētu. Ir doma paņemt vāzes un vēl šo to, kas neliek man mieru atrodoties vienas/vieni paši tur bez racionāla pielietojuma un estētiskā baudījuma.
Tiksimies realitāte, sirrealitāte [starp citu, šonakt sapņoju, ka biju uzvilkusi vīriešcilvēka balto kreklu! un koledžā bija izlaidums]
vai arī netiksimies nemaz.