Novembra piezīmes.
Nov. 10., 2011 | 11:12 am
Jā, ir brīži, kad tiešām vēlos klausīties to radio lol - tādejādi spējot uzlādēt sevi pēc iespējas pozitīvāk - bet tas nenovēršami novērsīs manas domas no veicamajiem pienākumiem. Zinu. Laiks, laiks, laiks - steidzas un tuvina termiņiem.. Pietiks jau ar to, ka katru dienu jādodas garām stiklotajai iestādei, kur ''dzīvo'' DJ.
Pēdējā laikā manu domu lidojums ir tik neierasti tieši tendēts uz ko nopietnu, īstu un patiesu. It kā es zinātu, kas tieši man ir nepieciešams..
Es, protams, vēl joprojām un Visā Visumā nezinu ko es gribu sagaidīt no šīs dzīves, no sevis un jums, kas pastāv un ir līdzās, bet ir lietas, kas iegūst skaidru redzējumu..
Vārdi. Sajūtas. Dzīve. Telpa. Elpa. Un viss pārējais, kas šeit nav pieminēts, bet mitinās manī.
Miers nemierā un/vai otrādāk.
Šodien nācās pabūt koledžas bibliotēkā un tur ņēmu un ierakos mācību grāmatās. Paldies tam vīrieškārtas cilvēkam, kas parūpējās par to, lai telpā būtu pienācīgs apgaismojums.
- ''Vai jums ir viss vajadzīgais?''
Es: - ''Jā, protams, redziet, es pat atkailinājos, jo šeit ir ievērojami silts..'' Smaids.
Savu mākslīgās ādas jaku biju novietojusi uz blakus esošā, sārtā krēsla, tāpat kā oranžīgo lakatu un sēdēju vienā kleitā.
Paralēli rakstīšanai un ložņāšanai gar lielajiem grāmatu plauktiem, kas pārpildīti apburošām grāmatām, manīju, ka viņš ik pa brīdim paver durvis un mīklaini pasmaida..
Tagad jātur [paldies ^^] īkšķi, lai anonīmās žūrijas pārstāvji izvēlētos prozas fragmentu ''Par Reini'' kādā no tām kategorijām ''Prozas lasījumos 2011''
Biju domājusi, ka nerakstīšu turpinājumu [es nekad nerakstu turpinājumus fragmentiem, tādēļ jau tie arī tā saucas..], bet vakar ejot pa rudenīgo parku, kur tikpat labi kā mirušie, tā dzīvie sadzīvo savā starpā [ar pāris izņēmumiem, kad šķiet A. Pumpurs vēlas ko teikt un Barona kungs tāpat..] radās mazliet jaunas iedvesmas, kurās izteikties. Izskatās, ka 'Reinim'' tā vienkārši negribas laist mani brīvē.. ^^ Man jau viņu arī ne.. Šķiet, ka esmu spējusi veiksmīgi simbolizēt visus tos tēlus vienā konkrētā tēlā. Priecē.
Ir amizanti pārkāpt reklāmas ētikas normas.. No vienas puses tas ir tikai klients, kuram iedzīt smadzenēs gudru domu, pieņemot, ka tā ir vienīgā patiesā un ar neko neapstrīdama doma. Pieņemt pasūtījumus, vadīt projektus, apstrādāt tos un turēt muti ciet.. No otras puses, tas ir cilvēks; cilvēks ar savu psiholoģiju, dzīves pieredzi, apstākļiem šajā situācijā un nākotnes redzējumu, kurš Tev stāsta, uztic un paskaidro. Cilvēks, kuram vajag pateikt, ka viss būs labi..
Mēs, reklāmas jomā strādājošie, arī tomēr esam tikai cilvēki..
Laikam jāatceras, ka darbu uz mājām līdzi ņemt nevajadzētu. Īsti šis nedarbojas uz manis.. Es domāju par visu to teikto, par tās sievietes dzīvi, par to kā viņa tagad dzīvos tālāk, pēc tās nelaimes, kas notika viņas ģimenē. Manī ''ieslēdzas'' psiholoģiskā joma - uzklausīt, saprast, palīdzēt, atbalstīt..
Es teikšu, Tev Pasaule, ar labu nakti. Tiksimies rīt vai kādu citu dienu.
Pēdējā laikā manu domu lidojums ir tik neierasti tieši tendēts uz ko nopietnu, īstu un patiesu. It kā es zinātu, kas tieši man ir nepieciešams..
Es, protams, vēl joprojām un Visā Visumā nezinu ko es gribu sagaidīt no šīs dzīves, no sevis un jums, kas pastāv un ir līdzās, bet ir lietas, kas iegūst skaidru redzējumu..
Vārdi. Sajūtas. Dzīve. Telpa. Elpa. Un viss pārējais, kas šeit nav pieminēts, bet mitinās manī.
Miers nemierā un/vai otrādāk.
Šodien nācās pabūt koledžas bibliotēkā un tur ņēmu un ierakos mācību grāmatās. Paldies tam vīrieškārtas cilvēkam, kas parūpējās par to, lai telpā būtu pienācīgs apgaismojums.
- ''Vai jums ir viss vajadzīgais?''
Es: - ''Jā, protams, redziet, es pat atkailinājos, jo šeit ir ievērojami silts..'' Smaids.
Savu mākslīgās ādas jaku biju novietojusi uz blakus esošā, sārtā krēsla, tāpat kā oranžīgo lakatu un sēdēju vienā kleitā.
Paralēli rakstīšanai un ložņāšanai gar lielajiem grāmatu plauktiem, kas pārpildīti apburošām grāmatām, manīju, ka viņš ik pa brīdim paver durvis un mīklaini pasmaida..
Tagad jātur [paldies ^^] īkšķi, lai anonīmās žūrijas pārstāvji izvēlētos prozas fragmentu ''Par Reini'' kādā no tām kategorijām ''Prozas lasījumos 2011''
Biju domājusi, ka nerakstīšu turpinājumu [es nekad nerakstu turpinājumus fragmentiem, tādēļ jau tie arī tā saucas..], bet vakar ejot pa rudenīgo parku, kur tikpat labi kā mirušie, tā dzīvie sadzīvo savā starpā [ar pāris izņēmumiem, kad šķiet A. Pumpurs vēlas ko teikt un Barona kungs tāpat..] radās mazliet jaunas iedvesmas, kurās izteikties. Izskatās, ka 'Reinim'' tā vienkārši negribas laist mani brīvē.. ^^ Man jau viņu arī ne.. Šķiet, ka esmu spējusi veiksmīgi simbolizēt visus tos tēlus vienā konkrētā tēlā. Priecē.
Ir amizanti pārkāpt reklāmas ētikas normas.. No vienas puses tas ir tikai klients, kuram iedzīt smadzenēs gudru domu, pieņemot, ka tā ir vienīgā patiesā un ar neko neapstrīdama doma. Pieņemt pasūtījumus, vadīt projektus, apstrādāt tos un turēt muti ciet.. No otras puses, tas ir cilvēks; cilvēks ar savu psiholoģiju, dzīves pieredzi, apstākļiem šajā situācijā un nākotnes redzējumu, kurš Tev stāsta, uztic un paskaidro. Cilvēks, kuram vajag pateikt, ka viss būs labi..
Mēs, reklāmas jomā strādājošie, arī tomēr esam tikai cilvēki..
Laikam jāatceras, ka darbu uz mājām līdzi ņemt nevajadzētu. Īsti šis nedarbojas uz manis.. Es domāju par visu to teikto, par tās sievietes dzīvi, par to kā viņa tagad dzīvos tālāk, pēc tās nelaimes, kas notika viņas ģimenē. Manī ''ieslēdzas'' psiholoģiskā joma - uzklausīt, saprast, palīdzēt, atbalstīt..
Es teikšu, Tev Pasaule, ar labu nakti. Tiksimies rīt vai kādu citu dienu.