Daugavā sākas ledus iešana. Iesim?
Mar. 27., 2011 | 09:10 pm
Skaņa: Relicseed
Vakars R'n'R izvērtās debešķīgi atmosfērīgs. Pirmo vijoli spēlēja folkmūzikas melodijas, nenoliedzami. Kokle tik ļoti iederas sievietes rokās. ^^ [apņemos reiz pieskarties tā nopietnāk šim instrumentam, kas manās acīs ir visu instrumentu instruments; un jā, sieviete ir un paliek burve]
Un patīkama sabiedrība ar sarunām par un ap apģērba gabaliem, bērniem, kolu ar ledu, un senajām cīņām. Bizes, bruņukrekli, zobeni un alus. Ak, šie senie latvieši. ^^
Sociālā vide dziedē vientulības cirstās brūces. Sociālā vide ir mans anfetamīns.
Es to atkal izdarīju.. Šodien. Kādu brīdi jau biju metusi svētu mieru šai nodarbei - teātrim. Aktrise kā jau aktrise. Izdomāta loma, kas pārņem katru ķermeņa šūnu. Neko darīt, ja dzīve ir mana skatuve, man nākas piekāpties, izmantot.
Varbūt pie vainas ledus iešana Daugavā. Tā mani uz brīdi apstādināja, tā apstādināja arī vēl kādu.
Gadalaiku pārmaiņas, šajā gadījumā, ledus iešana, kompromitē nostaļģiskas atmiņas, kas galu galā, beigu beigās noved pie A. Manfeldes ''Zemnīcas bērni'' audiogrāmatas. Andrai ir burvīgi noskaņots balss tembrs. Un man tik bieži apgalvo, ka mums šie tembri ir līdzīgi, ka esmu to pieņēmusi kā neidzēšamu, neizbēgamu patiesību.
Bet, jā, vairāk kā nevainīga izklaide, nevis mans mērķis būtu kaut kādā veidā savtīgs, jāatzīst gan ir šīs RPG [Role play games].
Ja viņi reiz domā, ka esmu iedomīga, kamdēļ liegt šo prieku? Ja viņi reiz vēlas skatīt masku, kamdēļ man bojāt nervus cenšoties parādīt to, kāda īstenībā esmu? Dodu dzīvei tikai to, ko tā pa ausu galam ir pelnījus - attieksmi.
Atceros, ka tieši šādu komunikācijas veidu pielietoju pret Miku. [un kurš gan apgalvo, ka tieši šis ir viņa īstais vārds? - varbūt viņš spēlēja tiklīdz labi kā es?]
Krasi pretēja bija manis izdomātā loma, bet viņš iekrita - uz dienām divām. Kāpēc tik maz dienas vienību? Elementāri - es neatzvanīju.
Kafija kļūst vēsa. Ass vējš dedzina pirkstus. Nodarbei - pierakstīt domas uz papīra lapas ar zilu pildspalvu, jāmet miers.
Un patīkama sabiedrība ar sarunām par un ap apģērba gabaliem, bērniem, kolu ar ledu, un senajām cīņām. Bizes, bruņukrekli, zobeni un alus. Ak, šie senie latvieši. ^^
Sociālā vide dziedē vientulības cirstās brūces. Sociālā vide ir mans anfetamīns.
Es to atkal izdarīju.. Šodien. Kādu brīdi jau biju metusi svētu mieru šai nodarbei - teātrim. Aktrise kā jau aktrise. Izdomāta loma, kas pārņem katru ķermeņa šūnu. Neko darīt, ja dzīve ir mana skatuve, man nākas piekāpties, izmantot.
Varbūt pie vainas ledus iešana Daugavā. Tā mani uz brīdi apstādināja, tā apstādināja arī vēl kādu.
Gadalaiku pārmaiņas, šajā gadījumā, ledus iešana, kompromitē nostaļģiskas atmiņas, kas galu galā, beigu beigās noved pie A. Manfeldes ''Zemnīcas bērni'' audiogrāmatas. Andrai ir burvīgi noskaņots balss tembrs. Un man tik bieži apgalvo, ka mums šie tembri ir līdzīgi, ka esmu to pieņēmusi kā neidzēšamu, neizbēgamu patiesību.
Bet, jā, vairāk kā nevainīga izklaide, nevis mans mērķis būtu kaut kādā veidā savtīgs, jāatzīst gan ir šīs RPG [Role play games].
Ja viņi reiz domā, ka esmu iedomīga, kamdēļ liegt šo prieku? Ja viņi reiz vēlas skatīt masku, kamdēļ man bojāt nervus cenšoties parādīt to, kāda īstenībā esmu? Dodu dzīvei tikai to, ko tā pa ausu galam ir pelnījus - attieksmi.
Atceros, ka tieši šādu komunikācijas veidu pielietoju pret Miku. [un kurš gan apgalvo, ka tieši šis ir viņa īstais vārds? - varbūt viņš spēlēja tiklīdz labi kā es?]
Krasi pretēja bija manis izdomātā loma, bet viņš iekrita - uz dienām divām. Kāpēc tik maz dienas vienību? Elementāri - es neatzvanīju.
Kafija kļūst vēsa. Ass vējš dedzina pirkstus. Nodarbei - pierakstīt domas uz papīra lapas ar zilu pildspalvu, jāmet miers.