Šī nav un nebūs kārtējā vēstule Dievam. II

Feb. 21., 2011 | 04:40 pm

''Bez ievada vārdiem. Ļaujoties uzbrukt. Mērķtiecīgi nomērķēt uz ābolu, uz Tavas galvas. Nebaidies, ja aizšaušu garām. Nebaidies, papīrs paciešot visu..
Sasodīts, Tev atkal taisnība! Tev taisnība būs.
Nospriegot loku. Uzvilkt bultu. Uzgali samērcēt mazliet siekalu jūrā. Kaislības bango, mutuļo, sadzirdi dārgais, ak dārgais Tu manis pēc! Dzirdi?
Gribu lai Tu samelo, sadzejo, ka esi savu rakstāmspalvu kaut kur nozaudējis. [es mēdzu vismaz ar šķiltavām izrīkoties līdzīgi] to patiesību augstāk minēto vieglāk panest būtu, nekā to, ja neraksti. Ka neraksti ne vārsmu. Ne rindu. Ne vārdu vienu. Nevienu.
Kur klīsti mans Holandieti?
Atrauj skatienu no vecuma, iepeldi manos avotos, izteiksmes līdzekļos. Es pat nelūdzu. [nelūzu] Es pavēlu.
Neizklausās pēc manis. Nekas vairs šajos gados neizklausās pēc manis.
Kur Tu mani esi paslēpis? Kuram skeletam savā skapī mani glabā Tu blakus?''

- Māra.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories