Pieklauvē un nāc iekšā - 15. Oktobris 2010

'' Melns tukšums biedējoši tuvojās ar katru soli. Nespēju paelpot, sirdī dūrās neizskaidrojamas sāpes. Kājas bija kļuvušas gluži nejūtīgas, bet es nemitējos skriet. Dzirdēju tumsas saraustīto elpu uz savas ādas. Nolemtība tuvojās.. Mūžība jau gandrīz bija mani panākusi, tā izstiepa kaulaini bālu plaukstu man pretī. Es skrēju, tikai ātrāk un ātrāk, bez elpas. Elpas nebija nekad. Jutu, ka nokrītu, piecēlos, atkal nokrītu. Saskrāpēta, saplosīta, izmocīta. Turpināju bēgt.. Visur asinis! Saldas uz lūpām, uz sejas, acīs, uz rokām! Kliedzu!''

- Mosties! Lūdzu mosties! - Tālumā saklausīju vārgu balstiņu. Mani kāds raustīja aiz rokas. Atvēru acis. Savilkusi mazo sejiņu satrauktā izteiksmē, viņa vēroja mani no gultas malas. Baiļu pilnas acis lūkojās man pretī. Satvēru viņas rociņu un pievilku sev cieši klāt. Viņa noglāstīja manus izspūrušos matus, un teica,
- Tev atkal rādījās tie.., - viņa nemācēja atrast īsto vārdu, lai raksturotu manu pārdzīvoto. - Tētis teica..
- Tikai ļauns murgs, tikai murgs, Skārleta. Tikai..
Jutu, ka esmu izmirkusi sviedros. Aukstas trīsas ritēja pār muguru. Jutos bezspēcīga.
- Vai Tavs tētis ir mājās? - Jautāju, lai mainītu sarunas tematu. Viņa jau gribēja teikt, ka nē, kad atvērās durvis un ienāca Armands.
- Tēti! Tēti! - Viņa iesaucās un skrēja viņam pretī. - Mārītei atkal rādījās tie! Nu tie! Murgi! - Viņa bija lepna, ka pati atcerējusies.
Armands pacēla viņu, un viņa apvija mazās rociņas ap kaklu. Centos pasmaidīt.
- Ar mani viss kārtībā!
Armanda acīs redzēju tādu kā pārmetumu. Pēdējā laikā tā bija diezgan bieži..
- Ej nu paspēlējies ar savām lellēm. - Armands teica noglāstot viņas sejiņu. Viņa staroja un lēkādama izskrēja no istabas.
- Vajadzētu pateikt viņai patiesību. Kamēr vēl ir tāda iespēja, - klusi teicu, pārsteigta, cik mierīgi izklausās mana balss. - Viņa man ir pieķērusies, tāpat kā es viņai. Pietrūks..
Armands apsēdās gultas malā. Viņš skatījās uz mani tā, it kā vēlētos saglabāt atmiņās.
- Nerunā tā! Ja Tu lietotu tās zāles..
Tad par šo tas pārmetums!
- Vai Tu vēlies, lai esmu apātiska? No tām zālēm es jau visu laiku gulēju vienaldzības tukšumā! Vai Tu to vēlies? Kas rūpēsies par Tavu meitu?!
Ķēros pie pēdējā salmiņa.
- Bet Tev vismaz bija labāk! Nebija to šausmīgo murgu.. - Armands teica.
- Arī tagad man ir labi! - Zināju, ka meloju gan pati sev, gan viņam. - Tie mani taču nemoka pa dienu!
Armands piecēlās un piegāja pie loga. Klusējot vēroju viņu. Viņš nejuta žēlumu pret mani, par to es viņam biju pateicīga. Ja viņš nemitīgi mani žēlotu, nespētu to paciest! Viņš drīzāk centās izlikties, ka nekas nav noticis.
Izkāpu no gultas. Melna tumsa pārklāja manas acis, it kā kāds tās būtu padarījis aklas. Dzirdēju pati savu straujo sirds sišanos. Elpoju, bet gaiss nenokļuva plaušās. Tas palika karājoties kaut kur pa vidu.. Ieķēros gultas pārklājā. Iesāpējās pirksti. Slīdēju uz grīdas. Neatceros pa kuru laiku manā plaukstā atradās žilete. Armands divos lēcienos bija pie gultas un pacēla mani uz savām rokām.
Redzēju grīdu attālinoties, un zaudēju samaņu..

Kad pamodos, degunā iesitās spēcīga smarža. Lēni pagriezu galvu. Pie gultas stāvēja liela buljona krūze. Sajutu nelabumu kāpjot augšup kaklā. Noriju siekalas. Ar roku aizsniedzu krūzes malu un apgāzu. Krūze nesašķīda smalkos gabalos kā varbūt būtu vēlējusies, bet derdzīgais šķidrums aiztecēja koka grīdas spraugās.
''Kāpēc Armands neatnāk?'' Domās sev jautāju neskaitāmas reizes. Šausmīgi sāpēja galva. It kā dzītu naglas, ar spēku, aizvien dziļāk un dziļāk. Uz sirds kā svina gabals gulēja kaut kas smags un nospiedošs.
Pagriezu galvu pret logu. Vēroju kā mostās rīts. Saule pazemīgi līda zemes sienā. Ar nagiem atstājot rētas. Atcerējos kādu filmu, kurā slimnieku pēdējā vēlēšanās bija redzēt saullēktu. Protams, viņi to tā arī nesagaidīja.
Es vēroju, bet man tas neko neizteica. Cerēju saskatīt mierinājumu, vai pat grēku atlaišanu. Bet tikai milzīga gaisma uz vēdera līda pa zemi.
Aizvēru acis. Jutu gaismas maigo glāstus uz ādas. Mani pārņēma svētlaime. Tāda brīva no laika robežas. Brīva no sāpēm un ciešanām. Pasmaidīju. Lai tad tas arī ir mans pēdējais smaids! Bet kāpēc apkārt viss bija tik spožā baltumā?
- Armand! - Es iekliedzos, bet balss skanēja tikai kā čuksts. - Armand! - Es mēģināju vēlreiz. Nesekmīgi.

Kāds runāja.
- Man ļoti žēl.. Darījām visu.. Nav vairs.. Tā būs labāk.. Jums jāsaprot..
- Armand? - Es čukstēju klusumā. Kāpēc mani nedzird? Nemierīgi sagrozījos gultā. Plaukstās griezās ādas saites.
''Kas pie velna?'' Nespēju piecelties.
Pār mani noliecās Armanda seja - skumja, žēlīga, vainīga.
''Viņš mani žēlo! Nē! es iekliedzos, Nē!''
Spēcīgas rokas mani sagrāba un aizspieda muti. Raustījos un mēģināju izrauties. Jutu kaklā ieduramies ko asu.
Mani pārņēma dziļa vienaldzība. Virs manis esošie griesti strauji tuvojās, bet es pasmaidīju.

'' Melns tukšums biedējoši tuvojās ar katru soli. Nespēju paelpot, sirdī dūrās neizskaidrojamas sāpes. Kājas bija kļuvušas gluži nejūtīgas, bet es nemitējos skriet. Dzirdēju tumsas saraustīto elpu uz savas ādas. Nolemtība tuvojās.. Mūžība jau gandrīz bija mani panākusi, apātiski ļāvu, lai kaulainā, bālā plauksta mani skauj savā miglainajā apveidā. Nejutu bailes.''
- Tev jādzīvo. Manis dēļ..
Dzirdēju kādu gaužām pazīstamu balsi, bet nespēju atcerēties kam tā pieder.
- Lūdzu dzīvo, manis dēļ! Lūdzu! Tu taču zini, ka esi man vajadzīga! Un Skārletai! Viņa jautā pēc Tevis..
Atvēru acis. Tā lēni, lēni izgaismojās baltā sajūta, it kā es lidotu..
Kāds ārkārtīgi noguris, negulējis, saburzīts tēls sēdēja gultas malā un turēja manu nejūtīgo plaukstu.
- Armand? - Čukstēju sausām lūpām. ''Kāds iedodiet man ūdeni.''
Viņš pieliecās man tuvāk un uzspieda uz pieres skūpstu.
- Paldies Dievam! Mīļā!  -Viņš iesaucās.
- Neej projām..
Viņš bija piecēlies.
- Pasaukšu tikai ārstu, - Un viņš aizskrēja.
Ieklausījos soļos.

Ārsts uzmanīgi mani vēroja. Sajutos neērti, tādēļ aptinu ciešāk balto palagu ap kailajiem pleciem. Viņa skatiens kavējās uz manām lūpām.
Tad viņš pasmaidīja un noglāstījis manus matus teica:
- Jūs gan esat cīnītāja. Jau domājām, ka esat padevusies saviem dēmoniem.
Par ko viņš tur runāja? Kā patvērumu meklējot paskatījos uz Armandu. Viņš novērsās.
Skārleta viegli šūpojās viņam uz ceļiem. Viņa strauji pieskrēja pie gultas. Acīs bija asaras.
- Es domāju, ka Tu nomirsi! Es tik ļoti pārdzīvoju!
Noglāstīju viņas zīdainās, tumšās matu cirtas.
Ārsts piegāja pie Armanda un kaut ko viņam skaidroja, bet nevarēja saprast ko īsti. Tad ārsts aizgāja.
- Vai tagad Tu esi vesala? Tev vairs neuzbruks tie šausmīgie murgi? - Skārleta jautāja uztrauktā balstiņā, baidīdamās dzirdēt atbildi.
Paskatījos uz savām apsaitētajām plaukstām.
- Tie mani vairs nemocīs, apsolu.. Esmu tos uzveikusi.
Viņa pasmaidīja.
- Atceries, Tu reiz teici, ka baidījies tumsas?
Skārleta palocīja galvu.
- Un, lai pārvarētu bailes, Tu ielīdi skapī, vai ne? Melna tumsa bez gaismas klātbūtnes..
Biju piemirsusi, ka Armands stāv durvīs un uzmanīgi vēro.
Skārleta izbrīnā iepleta gaiši zilās actiņas:
- Jā, un izrādījās, ka tumsa NAV tik šausmīga kā biju domājusi! Nemaz!
- Nu redzi! Arī es ielīdu līdzīgā skapī, proti, savās domās.. Un stājos pretī visam ļaunumam. Es aiztaisīju skapja durvis, lai neviens dēmons netiek virspusē un sakāvu tos. Tāpat kā Tu tumsu! Tagad tie ir izgaisuši uz visiem laikiem!
Skārleta apķērās ap mani cieši, cieši.
Paskatījos uz Armandu. Viņš pienāca pie gultas. Viņa acīs kvēloja maigums, nekad agrāk to nebiju redzējusi. Bet varbūt tas bijis vienmēr, tikai nebiju to saskatījusi?
- Esmu pateicīga jums abiem. Jūs izglābāt mani no manis pašas.
Jutu Armanda siltās plaukstas slīdot pār seju. Viņš smaidīja un skatījās manās acīs.
Tagad zināju, ka esmu izārstēta. Ziņkārības mākta biju aizgājusi līdz ellei, bet laimīgas nejaušības rezultātā, atgriezusies velna neapsēsta un neskarta. Ja neskaita rētas plaukstās un tablešu novārdzināto ķermeni. Mans gars bija brīvs un es jutos laimīga! Man bija dēļ kā dzīvot, un apņēmos zobiem un nagiem pie tā arī turēties.