melnabilde

dienas kā dienas, kā teiktu lauris. ziepniekkalna haoss, modinātājs plkst 9:30, rīta tualete, ūdens glāze, spieģelis, mammas līdzdotās brokastis, jo tas, ka pannu manās rokās uzticēt nav jēgas, ir sen zināms, 40. autobuss un gogoļa iela. diena skaista, ašs gājiens uz krastamalas pusi un tad parādās šī skaistā ēka, kurā, lietderīgi vai nelietderīgi, pavadu savu krāsaino vasaru. cik nu krāsaina tā man šķiet skatā no kulinārijas vitrīnas, taču krāsainam jābūt tam priekam, kuram krāju naudu. un, ja lolotais ceļojums neizdosies fantastisks, tad tā vien šķiet, ka tas kungs par mani ņirgājas, jo, kamēr liela daļa parasto cilvēku sauļojas bulduru pludmalē, es, kopā ar natašu un citām pārdevējām, smaidu un mēģinu notirgot sierus ar iztecējušiem derīguma termiņiem, faaaantastiski garšīgos salātus un suši ar lasi un filadelfijas sieru, kurš arī, starp citu, bieži vien nav pirmā svaiguma. bet naivi jo naivajiem cilvēkiem ar smagajiem naudas makiem tas neinteresē, jo viņi iepērkas veikalā ar 'izcilu kvalitāti'.
un te nu es nonāku pie secinājuma, ka es negribu bagātību, naudu un visu to, kas tai velkas pakaļ. un tās meitenes, ai, tās meitenes! skaistas, garām kājām, rotu pārpilnībā un ar izteikti neizmeklētām kustībām, pieķēdētas tiem brangajiem vīriešiem, viņu tēvu vai vectēvu gados. jak! zinu, zinu - nekad nesaki nekad. ka tik pati neieperinos un nesaprecos ar vecu turku, kuram pieder milzīgs rančo, zivju cehs un aitu ganāmpulks. un tad pat mana panna un pusdienu gatavošana šķitīs nieks, ja valdīt nāksies pār mūsu 78 aitām un 5 maziem turkišlatviešu pēcnācējiem.
gribot negribot manas domas aizpeld pie vaininieka, kāpēc tagad žilbst acis un sāp galva-darbs. bet es nesūdzos! dzīves skola vajadzīga!