melnabilde

es esmu tādā tintē samīlējusies, ka man jau ir slikta dūša un vēl joprojām jāraud katru dienu. stulba, nē, dumja tu esi, viol!!!

es nevaru izturēt. kaut es varētu uzspridzināt šo ilgošanās sajūtu. man tik ļoti, ļoti, ļoti sāp, kā vēl nekad. un šo te es nesaku tāpēc, ka ilgošanos gribu pagriezt realitātē - īstenībā es vienkārši gribu aizmirst... un beigt bimbāt

tētis vakar netīšām esot nocirtis pirksta galu. vai nav drausmīgi????
starp citu, dabūju 10 zpd. vienīgā sekcijā! HHHHA! 5dien svinēšu. daudz.

varbūt, ka virtuāli es vienkārši izklausos kā pasaules pesimiste un problēmu kamolītis, bet nē, tā nav. vienkārši tad, kad viss ir labi, es neko nerakstu, jo laiks pietiek tikai tik, lai priecātos. un te, lūk, priecājieties, ka tik ilgi neesmu rakstījusi, taču tagad, jā, tagad atkal jāvingrina pirksti.
vakardienas skolas balle bija lieliska, jo īpaši kamolīšu spēle, kurā bija jāiet pie cilvēkiem un jāsaka kkas labs. un ziniet, pēc tā visa, ko pateica man, šķita, ka es jei bogu esmu ideāla. un tā bija tik forša sajūta. lai arī daudzi vēlēja tikai tāpēc, lai iekļautos spēles noteikumos, tomēr no dažiem es dzirdēju kaut ko patiešām patiesu. un pilnīgi no sirsniņas. es sajutu.
ā, jā, uzturējos ar kāmi, visu laiku priecājos un dancoju, un man tas ļoti patika, un mums sanāca, un sirsniņa sitās, un, un, un, un viss kā parasti. es pamodos standarta muļķes pašsajūtā, jo kariete atkal ir ķirbis, viņš labi atpūtās un piezvanīt, kur nu vēl ko vairāk, nemaz netaisās. un es te varu dīkt, lūgt dievu, izsaukt garus un vēl nez ko, bet jūtas nepiebursi. bet tās sajūtiņas manī jau nāk tik dziļi, ka drīz es jukšu prātā, iešu pie raganām un vārīšu burvju dziras, lai tikai viņš, nabadziņš, nonāktu manā kundzībā, haha. nē, nopietni, tur ir kkas traks!
šodien bija mūsu klases uzveduma pirmizrāde VEIKALĀ :D haha, tā tas bija. un gāja slikti. es saprotu, ka no cilvēkiem, kuriem skatuve ir gaužām sveša, nevaru gaidīt neko spožu, un es to arī negaidu, bet brīdī, kad man, visa kopā lipinātājai un iestudētājai, nācās klausīties kliedzošus klasesbiedrus, ka es neko nesaprotu, es esmu tāda un šitāda, man gribējās sākt raudāt. es izvēlējos vnk klusēt, nerunāt, noklausīties un sāpēt. atļaušos teikt, ka jūs esat neaudzināti mežoņi, neko nenovērtējat un kaut arī jums nāktos ko tādu piedzīvot. (atvainojos, ka ziemassvētku priekšvakarā visumā raidu sliktas domas, bet jūs to esat pelnījuši, draugi. draugi? khmm)
rīt no rīta skolā atkal jārāda tas sviests, vēlāk jāpārslēdzas un jābrauc uz bērēm, un tad uz dinas baļļuku. te es arī varētu pakratīt sirdi, bet nē. man jau piekusa prāts.
priecīgus jums svētkus!

neraibais dzīves posms. man pietrūkst klačas un ballītes. man ir tāda ļoti stingra nojauta, ka 6dien piedzeršos līdz baltajām pelītēm un 7dien sprāgonī braukšu uz arēnu un skaļi dziedāšu princešu dziesmu. juuh! JAAA, es tā gribu!

viena neveiksmīga un tajā pašā laikā veiksmīga nejauša tikšanās var panākt to, ka teātrī, kurš pēc žanra ir komēdija, es sēžu un valdu asaras. ak, nu, saņemies, ej projām no manas galvas!

nekautrēties iemīlēties! es sev to novēlu.

es slima sēžu mājās. grandiozas cerības, ka šīs piektdienas skumjas par to, kur es būšu, un kur es varēju būt, mainīs viena melodija no mana telefona.
tikko noskatījos Dear John. Aha, atkal raudāju! haha
nevaru sagaidīt nākošo nedēļu, kad varēšu sākt kārtot skolas parādus un to visu noslēgt ar laumas pilngadību. aha, un tad 3dienas pa rīgu, turpinot ierakstu ar spīgotājām.
vispār šausmīgi interesanti man iet. neticiet, bet es šoreiz nopietni!

par godu tam, ka posts ir atdzīvojies un vakar to ietestēju tādā pašā spraigumā kā to darīju pagājušajā gadā, es tagad slidinos vecās un šķietami aizmirstās tēmās, kuras īstenībā itin nemaz nav aizmirstas. es jau dzirdu, kā pie manis tipina tā pati vecā dziesma, kuru drīz vien atkal atsākšu dziedāt. priecāties/bēdāties/dusmoties?! - naaazinu

pēdējās nedēļas laikā piekopu vecu un varbūt ne tik vecu notikumu atsvaidzināšanu atmiņā. tagad nezinu, ko domāt un just, blablabla

ir kārtējais 7dienas, pēcbrīvdienu vakars, un es neslēpšu, ka daudz muldu un maz daru, taču vēl nedēļas vidū zvērējos visiem nelabajiem un labajiem, ka brīvdienās urbšos pie mācību grāmatām, jo knapais čiriks (manā skalā čiriks ir 4, tas, ka jūsu tas ir 10, man itin neko nemaina) bija kā pietiekoši nepatīkams pārsteigums (īstenībā kāds tur vēl pārsteigums, ka daģe beidzot ir apzinājusies, ka manas fizikas zināšanas nav vērtējamas ar vārdiem "ļoti labi", drīzāk jau "vāji", bet es nesūdzos, pārmetu krustu un zinu, ka man tas biji nebijis un nekad arī nebūs nepieciešams), bet es vairāk piekopju to kā neizmācīties, peldēt pa straumi, īgņoties, aizbraukt uz rīgu, pavandīties apkārt, saprast, ka man vairs nepatīk izklaidēties, gulēt, ēst (pēdējā laikā jo īpaši), kvernēt pie datora un darīt vnk neko.
uz šīs negatīvi lādētās nots jāpiemim arī tas, ka nauda dzīvē nav galvenais. tas nekas, ka mana konta atlikusī summa dilst ik dienu. mīlestība tomēr stāv pāri visiem un lidostas kontrolē izmīlēšu (:D haha, labi, cik neveikli sanāca) - mīlestības apgarota iešu garām kontrolēm un esmu pārliecināta, ka viņi mani iesēdinās biznesa klasē un aizvedīs taisnā ceļā uz Sofiju! Jo dienas, jo ticības moments aizbraukt pie pepes un vikas sniedzas vēl lielākā tālumā. bet nē, nenenene!!! ja tā tas būs, tad tā tas būs!
nu tā man te iet

nemaz nejūtos vainīga, ka šeit veselu mūžību neko neesmu rakstījusi, jo no manas pasus te jebkurā gadījumā parādās ārkārtīgi vispusīgas lietas un, kā zināms, ja kāds gribētu lasīt, tad gribētu tikai personiskas lietas, kuras te tāpat nav, tā kā es vienkārši pļurkstēt par neko un būšu pārliecināta, ka praktiski neviens to nelasa!
pēdiņās varētu teikt, ka man iet lieliski. sākot ar skolu, mācībām, pašsajūtu un beidzot ar manu privāto sektoru. tikko ārkārtīgi lepna ieraudzīju savu pirmo matemātikas atzīmi šajā gadā, kura ir 5, un uzreiz pār mani pārskrien šermuļi, kuri saka, ka rīt no kalniņas būs pizdī (;D es ļoti sasmējos par šo vārdu).
aizvakar biju studentu paradīzē. padancoju, papļāpāju, bet vispār pasākums ir apzīmējams ar vārdu - lox. pilns visādiem izsalkušiem jauniešiem, par daudz glamūra man apkārt un mūzika tāda..tik pat saistoša kā tā, kas skan tonusā. es laikam mūžīgi mūžos celšu gaisā vecrīgu, jo nekur nav tik labi kā tur.
5dien biju marijā stjuartē! :) ehhhh. teikšu, ka lieliski. tiešām, tiešām, tiešām! un jau pēc kāda neilga laiciņa došos uz penelopi un diku. jā, hahaha, vārds diks arī man izraisa smaidu!
gribētos mācīties un beidzot saņemt sevi rokās. ļoti gribētos būt centīgai. ļoti, ļoti. un es cenšos ievirzīt sevi pareizajās sliedēs, prot, šodien atsāku sportot, rīt atsākšu mācīties un parīt ēst veselīgi! :D haha

es jau negribu lielīties, bet nedomāju, ka daudziem no jums šobrīd mājās ir ne saldētas, ne žāvētas, ne visādi citādi apstrādātas, bet gan svaigas, šodien nolasītas avenes.

baigi nejaukas vispār tās manas rakstura iezīmes. neviens, kurš man kādreiz ir bijis tuvu, nav pelnījis tādu attieksmi, kādu es vienmēr sniedzu. pašai brīžiem paliek kauns, ka mana mīlestības izpausme ir atļaušanās izturēties nekā.
varētu padomāt, ka jūs neviens man nepatīkat, bet tā patiešām nav.
jo, kā teiktu zarāns - tur vienkārši neko nevar darīt, jo tavā sirsniņā vienmēr būs maza sniega piciņa. nu da

tikko pārrados no lijas kundzes 50.dzimšanas dienas. pie ceturtās glāzītes tētim sākās verbālā caureja, kad tik vien spēju klausīties:"violīt, saulīt, es tevi ļoti, ļoti mīlu. (atkārto vēl reizes 5) tu esi super! (atkārto 5 reizes un gara, gara pauze.) tad viņš sāk taisnoties par visvisādām problēmām (tās pat vairāk nav problēmas, no viņa puses tas vnk ir standarts) saistībā ar naudu un bla bla bla. ārkārtīgi nogurdinoši, bet vispār mēs esam gaužām līdzīgi. tētis arī pie glāzītēm sāk neadekvāti daudz runāt un atzīties jūtās.
lijai uzdāvināju zelta kuloniņu un tētim vārda dienā aprakstītu krūzi ar visādām ārkārtīgi pielienošām lietām. kinda - visforšākais tētis pasaulē + visādi jociņi, spociņi, lai rīta kafija jautrāka! un tagad mitras acis par to, ka šodien iztērēju miljons latus dēļ šo cilvēku priekiem. bet ko tur daudz - nauda dzīvē nav galvenais. paēst var arī no mīlestības, tāpēc, lūdzu, sāciet mani pastiprināti mīlēt!

ir lietas, bildes un atmiņas, kuras man vnk rauj sirdi ārā. neieslīkstot sīkumos, kaut gan es labprāt te gari un plaši izstāstītu ikvisu, kas uz sirds, varu teikt, ka kkas nav riktīgi ar manām laimes sajūtām. un iespējams, ka es pat zinu kas.
man ļoti pietrūkst mūzika. ļoti. un tas vairs nav tas, ja draugi, radi un paziņas saka:"paspēlē priekš sevis!" man ir vajadzīgs kāds slotas kāts, kas mani dzenā: eksāmeni, ieskaites, kkāda uzraudzība, koncerti, konkursi(labi, nepārspīlēsim, konkursos es parasti nepiedalījos). un man riebjas, ka neviens mani vairs negrib dzirdēt. agrāk ar garu degunu vilkos pie tā instrumenta, bet tagad.. tagad nu nav nekā! es vairu laimīga dzīvot ar gariem nagiem, nespēlēt gammas pirms iešanas uz skolu un nepinkšķēt pie taustiņiem, sakot mammai, ka mani kuslie pirksti to nevar izdarīt. vai es jūtos laimīga? nepārāk. 9.klases sindromi ar solāriju, gariem nagiem (kāpēc es tik daudz pieminu garus nagus? jo klavierēs šādu ekstru pieļaut nevarēja un es to prieku nebiju piedzīvojusi no dzimšanas līdz 16 gadu vecumam) un iztaisnotiem matiem ir pārgājuši. man gribas kko vērtīgāku.
ātrāk oktobri! es nevaru sagaidīt savu kori!

man šķiet, ka es dzīvoju kkādā pilnīgā nekomfortā ar sevi. es brīžiem paskatos uz sevi, savām rīcībām un domām, un pārliecinos, ka ārprāts, es esmu sasodīti dīvaina un dumja!
rudens kkā gribot negribot iedzen tādu kā depresīvu noskaņojumu. varbūt ne gluži depresīvu, bet drūmu. tā tas ir.

tikko saņēmu priecīgu zvanu, kas man deva spēku iežurnālēties šajā portālā un īsumā izklāstīt, kā ta man pa šo garo laika posmu ir gājis.
sīkumos neiedziļinoties.
esmu jau 2 dienas dzimtenē, taču vēl pirms 2dienām biju polijā, jauniešu apmaiņā. šis bija mans otrais projekts un esmu apmierināta. salīdzinājumā ar norvēģiju, jāatzīst, ka tur es tomēr atstāsju lielu daļus sevis, asaru un savas sirsniņas, bet šeit es vienkārši ļoti jauki atpūtos un ieguvu daudz tieši priekš sevis. kā nozīmīgāko pasākuma daļu varu minēt teātra workshopus, kuri bija patiesi fantastiski. un prieciņš par to, ka aktrise (apmaiņas laikā mūsu skolotāja) man uzbļāva, sakot, super! nu, es taču esmu superīga, ko tur! viņai ļoti patika, kā es tēloju mežu, haha
man, ballīšmīlim, atmiņā arī paliks tās trakās un ne tik trakās ballītes. vsp uhhh, lai neteiktu vairāk!
bet vispār tās apmaiņas ir viena liela tēlošana. neba liela daļa no viņiem man bija tik ļoti sirsniņā, un neba es viņiem, bet kontakti ir un paliek kontakti, kuri nekad nav lieki. mēs pavadījām lielisku laiku, taču pēdējā pasākumā manis teiktie vārdi bija pilnīgi un galīgi nepatiesi. viņu ausīm tas bija cukurs un lai jau tiek! :) tomēr tik daudz darba ieguldīts, lai mēs ko tādu piedzīvotu! dažreiz arī nav slikti pamelot.
vispār es jūtos ļoti slikti. es esmu slima (ļoti), polijā pieņēmusi 3kg (jā) un man tā īsti nav ko darīt. rīt ar sandu un renē aizbraukšu uz rīgu, nopirkšu kko aujamu un cerams, jutīšos labāk.
šobrīd gaidu, kad uzlādēsies mans pleijeris, lai varētu iziet paskriet. galīgi negribas, bet dzīve piespiež.
adios!

šodien šādā pašsajūtā es rakstīšu bez komatiem bez jebkādām pareizības normām. es vnk jūtos totally kā černobiļas čailds goda vārds. vakardiena čilā. satiku dašu, pļurkstējām pilnīgāko sviestu aaa un tad vēl satikām klasesbiedrus un ai vispār jautājums ko gan es nesatiku
tagad gribētos atkal gulēt bet kauns visu dienu zvilnēt pa gultu un naktī mosties
katrā ziņā es runāju daudz bet kad iedzer daša tad viņa runā vairāk par mani un vēl lielākas muļķības. daudz lielākas. piemēram viņa vakar visiem saviem draugiem kuri pat tā īsti man neizrādīja nekādu uzmanību vnk bruka virsū ar tekstu 'lieciet mierā manu viljamu. un nemaz neskatieties uz viņu. tāpat nekad mūžā nedabūsiet.' un šīs frāzes atkārtojās. tobrīd likās smieklīgi. tagad liekas stulbi
tikko atausa atmiņā tas, ka tika uzņemts arī video formāts kkādai meitenei dz.dienā un es ar renāru runāju sinhroni. kaut es to dabūtu redzēt ai nē labāk nevajag
bet secinājums sestdienas rītos ir tāds ka 5dienās esmu izteikti ekstraverta, man patīk izklaidēties tikai es nezinu vai ir verts jautroties ja ir tik mirstošas 6dienas
AAAAAAAAAAA man lūdzu ūdeni un miegu

jo vairāk dara, jo vairāk var paspēt!
šodien bija ļoti smaidoša diena ar maniem gandrīz-krustbērniem. paklausīgi, smieklīgi, jautri, traki un skaļi mums šodien gāja, kad izstaigājām jelgavas bankas un kopīgi apēdām pa picai. un vēl blakus mana zane, kura jau nākošnedēļ brauc zinību meklējumos uz vāciju, aaaa, raudu!!! un atvadu ceramonija pie kristapa un viņa draudzenes almas. jauka kompānija, patīkami cilvēki un laba vēlējumi viņiem abiem! priekā!
labi, labi, viss taču kārtībā, es nemaz neraudu. rīt tomēr ir tā ilgi gaidītā atpūtas diena, kad pirmo reizi šajā vasaras sezonā braukšu sauļoties uz jūru. piecepīšos un vakarā sārta un nogurusi iešu izklaidēties un slīcināt renātes bēdas par teju vai līgavaiņa aizbraukšanu. un atkal mācību meklējumos.
bet pareizi viņi dara. tas arī ir mans sapnītis, ka jūs skumsiet pēc manis, es skumšu pēc jums, taču tai pat laikā pildīšu un pildīšu savu zināšanu un paziņu loka bagāžu! hihi
tētis aizbrauc uz ballīti aglonā un es pieskatīšu viņa psiho suni un ēdelīgo kaķi. žēl, ka sardzē būšu ne īsti vēlamajā (es, protams, nesaku, ka būšu nevēlamajā) kompānijā, bet ai! kā teiktu sprandiņa, chiiil
nu ko, es jums atskaitījos