melnabilde

ir lietas, bildes un atmiņas, kuras man vnk rauj sirdi ārā. neieslīkstot sīkumos, kaut gan es labprāt te gari un plaši izstāstītu ikvisu, kas uz sirds, varu teikt, ka kkas nav riktīgi ar manām laimes sajūtām. un iespējams, ka es pat zinu kas.
man ļoti pietrūkst mūzika. ļoti. un tas vairs nav tas, ja draugi, radi un paziņas saka:"paspēlē priekš sevis!" man ir vajadzīgs kāds slotas kāts, kas mani dzenā: eksāmeni, ieskaites, kkāda uzraudzība, koncerti, konkursi(labi, nepārspīlēsim, konkursos es parasti nepiedalījos). un man riebjas, ka neviens mani vairs negrib dzirdēt. agrāk ar garu degunu vilkos pie tā instrumenta, bet tagad.. tagad nu nav nekā! es vairu laimīga dzīvot ar gariem nagiem, nespēlēt gammas pirms iešanas uz skolu un nepinkšķēt pie taustiņiem, sakot mammai, ka mani kuslie pirksti to nevar izdarīt. vai es jūtos laimīga? nepārāk. 9.klases sindromi ar solāriju, gariem nagiem (kāpēc es tik daudz pieminu garus nagus? jo klavierēs šādu ekstru pieļaut nevarēja un es to prieku nebiju piedzīvojusi no dzimšanas līdz 16 gadu vecumam) un iztaisnotiem matiem ir pārgājuši. man gribas kko vērtīgāku.
ātrāk oktobri! es nevaru sagaidīt savu kori!