tikko atsēdos no stundu ilgas sēdēšanas pie mana klavierinstrumenta. izkūpējusi mana lielā māksla, pirksti palikuši kusli, notis tā īsti neatceros un mamma no virtuves kliedz, lai domāju līdzi. nu tā tas ir. tik ilgi gaidīju, kad pienāks mans pēdējais eksāmens, es nospēlēšu, visi priecāsies un tas viss būs beidzies, bet tagad tā vien gribētos 2dienās un 4dienās aiziet pie osipovas jebšu sīpoliņa, paspēlēt i gammas, i nopietnās lietas, saņemt pa reizei kādu rājienu un mājās negribīgi piesēsties pie taustiņiem un burtot skaņdarbu uz priekšu. un tā tik šķiet, ka bez tā visa var iztikt, bet nē. nemanot paiet mana stunda, bokščerējot šajā instrumentā kaut ko un kaut kā. zinu, ka, ja atcerētos ko vairāk, es tur sēdētu arī stundas piecas un sešas. aahaaa,kamēr es neko nedaru, tikmēr man neko nevajag. tiklīdz sāku, tā nevaru atrauties. tā tas ir visur!