melnabilde

ziniet, lai cik vienmuļš bija mans dzīvesveids, dzīvojot rīgā, tai periodā es ļoti labi atpūtos. tagad ir tā, ka man vājprātīgi krīt uz nerviem tā renātes divkosība, vēlme sevi pataisīt baltāku kā ir un sev izdevīgu lietu meklēšana. un mammas nemitīgā dramatizēšana un dusmošanās uz mani, jo uz ko lai citu dusmojas, ja es esmu vienīgā audzināmā, kura dzīvo šajā mājā. ak, jā, un vēl tētis, kurš man piezvana 1x divās nedēļās un, tēlojot uztraukušos, prasa, kā tev iet, zaķīt, kur tu esi pazudusi, kad atcilposi ciemos utt. ja vienubrīd man šķita, ka tētis ar mums lepojas un nu ir pienākusi šī ilgi gaidītā stunda, kad viņš iesaistīsies mūsu audzināšanā, lai arī savu pirkstiņu pieliktu mūsu attīstībā, tad nē. viņam, tāpat kā renātei, interesē savs labums. kad būs izdevība, piezvanīs
es nevaru pārkāpt savus tīņa gadus, bet man tas viss krīt, krīt, krīt un sen jau ir uzkritis nerva.