May 22nd, 2020

01:24 am

Pirms diviem gadiem iestājās ļoti izteikts iekšējais stāvoklis - vēlme pensionēties (viss, tagad pietiks, ir visa kā gana), un es tā arī īsti līdz galam citā stadijā neesmu nokļuvusi, tagad karantīnā vienīgi sajūta liekas, kā lēnām (vai pat ne tik lēnām) mirstot. Tas nav ne obligāti depresīvi, ne es pati to sevišķi ņemu par pilnu, vienkārši no dienas uz dienu velkas fizisks stulbums, visu laiku kaut kas nav kārtībā, un neliekas, ka ir sevišķa jēga tur kā līdzēt, ja arī tas vispār ir iespējams. Un vēl, tā reālā ārpasaule, kurā es nonāku, kad izeju ārā pa mājas durvīm (pretēji ārpasaulei, kas ir manā galvā - ārpasaulei, kas ir sabiedrība, kultūra etc.) sajūtu/pārdzīvojuma līmenī šķiet vispār uz mani neattiecamies. Tā jau arī lielā mērā ir, tikai tā sajūta, kad sajūta nav uz miršanu, ir tāda, ka attiecas gan.