reizēm tāds prieks, ka neesmu super emocionāla persona un ka citu problēmas mani nespēju pārāk aizkustināt. jo dzirdot manu kolēģu dzīvesstāstus ir tiešām grūti nejust viņiem līdzi.

savā ziņā, labi vien ir, ka laika gaitā esmu sev uzaudzējusi "biezu ādu", jo savādāk es šeit sēdētu un histēriski raudātu.