Ā un labās ziņas --> no stadijas "ah viņš ir tik šarmants un skaists" esmu nonākusi pie "meh". Par ko pašai tiešām prieks :] jāsakārto sevi un savas prioritātes.

Vairāk vai mazāk, tieši pēdējā gada laikā piedzīvoto ballīšu un dažādā alkohola patēriņa rezultātā, esmu izsecinājusi, ka viskijs ne tikai man garšo, bet arī ir atbildīgs par maniem random hook-upiem un pēkšņas drosmes uzplaiksnījumiem kontaktējoties ar šī brīža "skabargu pakaļā".

Note to self: mēģināt kontrolēt šīs dziras patēriņu ballējoties!

Ko es darītu, ja man nebūtu būtu bail? 

Ā un vakar brālēns zvanīja no Afganistānas. Bet protams ome tobrīd atņēma telefonu un tikpat kā visu sarunu norunāja par Latvijas šā brīža politisko situāciju. Vnk aagh! Viņam tur IR internets un viņš MĀK LASĪT! Un kad prasīju viņai, vai pajautāja kāda tur situācija, vai viss mierīgi un kādi ir viņa šā brīža pienākumi, viņa man atbildēja ar "viņiem tur ir 3 virtuves. Tā kā baro labi" ;D ak, omes!

Ir dīvaina sajūta, uzzinot, ka, tavuprāt, ideāli saderīgs pāris nemaz nav tik perfekts kā tev bija licies. Un ka viņu kopā saiešana drīzāk sākās kā "ou well, why not", nevis "yes! yes! yes!"

Bieži vien biju domājusi, ka man vnk ir kkādas problēmas, ka pat tad, kad sāku kko bīdīt ar kādu puisi,mēdzu domāt par kādu citu. Bet uzzinot, ka arī manām dūdām tā ir, ka viņu puiši nebūt ar nav bijuši un dažbrīd vēl arvien nav viņu pirmā izvēle, kkā palika vieglāk. Acīmredzot, vnk jādod vairāk iespējas un arī pašai jācenšas kko darīt lietas labā, vnk izbaudot kopā pavadīto laiku, nevis tikai domājot, viņš nav tik mīļš, jautrs, interesants kā tas otrs.

It kā izklausās pašsaprotamas lietas. Bet man tas tiešām līdz šim nebija īsti aizgājis. Parasti vadījos pēc "ja man patīk kāds cits vairāk kā tu, nav jēgas tevi vnk vilkt līdz".

Sēžu darbā. Noklausos klientu sarunas. Un dzirdēju šo pērli-

Dūda: kāpēc viņam (mistiskajam puisim, kuram šovakar nepārtraukti abi zvanīja) nav draudzenes?
Puisis: viņš vnk ir pārāk sakarīgs šai pasaulei.

;D sasmējos.
Bet vismaz tagad, kad kāds man uzdos līdzīgu jautājumu, zināšu, ko atbildēt

It kā visu laiku kkas notiek un kko es daru. Bet kā kāds jautā - kā iet? Ko dari? Kas jauns? - atbildes ir vienmēr vienas un tās pašas. Un, pārlasot uzrakstīto, liekas, ka mana dzīve ir nu ļoti, ļoti vienmuļa un garlaicīga.

Lai gan pašai jau protams nešķiet, ka ir tik traki

gribas atrast sev kādu hobiju. bet kādu? nezinu nezinu.

vairāk kā 2 nedēļas vairījos tikties ar vienu .. draudzeni? jau vairākus gadus esmu pieradusi viņu tā saukt, lai gan nezinu vai šis vārds viņai atbilstu. reizēm liekas, ka viņa vnk ir man laika kavēklis un es viņai kkāda rokasgrāmata par to kā pareizi dzīvot [jo lai arī kādu sūdu es viņai ausīs lietu, viņa vienmēr man tic un uzskata manu viedokli par vienīgo pareizo].

iemesls kāpēc es vairījos? biju dusmīga. zināju, ka pateikšu daudzas lietas, kuras iespējams nevajadzētu. viņa aizskāra manu ego un nenovērtēja manu palīdzību tad, kad es biju vienīgā, kas bija gatava viņai to sniegt. bet nu jā. šodien satikāmies un lai gan sākumā "problēmai" lēkājām apkārt ar milzīgu līkumu, vienā brīdī es neizturēju. gribēju viņai acīs pateikt visu ko domāju. un tā arī izdarīju. lai gan es redzēju, ka viņai sāp tas, ko es teicu, man bija tas jāpasaka. man bija jāpasaka, ka es viņai vairs neuzticos un ka man ir apriebies, ka man melo par sīkumiem. pateicu visu. MAN palika vieglāk. vai viņai? šaubos. bet vai man šobrīd rūp? nē! ja tu nepārtraukti sev tuviem [pēc paša teiktā] un mīļiem cilvēkiem melo, tad tev ir jābūt gatavam, ka kādā brīdī viņi var pateikt - viss! mums pietiek.

kad beidzot es darbā nakti vēlos pavadīt viena, nepārtraukti uzrodas kādi indivīdi, kas izdomā man pakavēt laiku. lieki teikt, ka neesmu diez ko priecīga. jo ne es viņus pazīstu, en gribu pazīt. es vnk gribēju pabūt viena. paskatīties filmas. un paveikt to, kas man ir jāpaveic. bet nē nē. tagad man ir jāsēž lielajā zālē un jāglaikojas. ar nepacietību gaidu, kad palikšu viena!

noguruma iespaidā atklāti pateicu vienai pazīstamai dūdai, ko domāju par pašnāvībām. proti, es uzskatu, ka tā ir katra paša cilvēka izvēle. ja viņš ir gatavs spert šādu soli, aiziet. protams, man būtu skumji un sāpētu, ja to izdarītu kāds pazīstams, bet klusībā es pieņemtu viņa izvēli. ja cilvēks vairs neredz jēgu savai dzīvei, tad viņam ir tiesības no tās atteikties, kaut arī tas sāpinātu ļoti daudz citus cilvēkus, tā ir viņa izvēle.

un nu lūk. visa šī mana monologa beigās dūda riktīgi atviegloti nopūtās un teica - ah. tik labi. jo es pirms pāris gadiem centos izdarīt pašnāvību...

tobrīd bik apstulbu. ātri pārdomāju vēlreiz to, ko viņai biju pateikusi [par to, ka katram ir tiesības izvēlēties ko ar savu dzīvi darīt] un sapratu, ka jā. pat pēc šādas informācijas uzzināšanas, mans viedoklis nav mainījies. es, protams, censtos atrunāt no šāda soļa un uzskatītu, ka tas ir gļēvulīgs un stulbs gājiens, bet beigu beigās tā nav mana dzīve. un es nevaru piespiest kādu dzīvot tikai tāpēc, ka man tā būtu vieglāk/izdevīgāk.

reizēm tāds prieks, ka neesmu super emocionāla persona un ka citu problēmas mani nespēju pārāk aizkustināt. jo dzirdot manu kolēģu dzīvesstāstus ir tiešām grūti nejust viņiem līdzi.

savā ziņā, labi vien ir, ka laika gaitā esmu sev uzaudzējusi "biezu ādu", jo savādāk es šeit sēdētu un histēriski raudātu.

skumji, ka brīžos, kas tiešām vēlies ar kādu parunāt, neviens nav sastopams onlinā. un jā. zvanīt šādā stundā a tā kā negribas. Tā kā atliek man vien skumt vienai, cenšoties neaizmigt.

kad barā, džekiem vienmēr patīk pārmest dūdām, ka viņām ir pārāk svarīgs puišu locekļa izmērs. bet kad ir viens pret vienu, tad par to tik runā kāds un cik liels tas ir. MANI NEINTERESĒ KĀDS TEV IR LOCEKLIS! vnk kaitina.

šodien visu laiku ir sajūta, ka kaut kas pietrūkst. nezinu, kas. taču zinu, ka kaut kas pietrūkst.

ilgu laiku šeit neko neesmu rakstījusi, bet nu izdomāju atkal sāktu.
kkā sagribējās sākt kkur pierakstīt to, kas ar mani notiek.

pagaidām sēžu darbā. garlaikojos. dzeru kafiju. un klausos mūziku, ko manas vecākās kolēģes un priekšnieks diez vai atzītu par pieņemamu. bet man patīk.

pēdējās divas dienas ir bijušas diez gan nožēlojamas. un visu laiku ir sajūta, ka kkas pietrūkst.

+ rīt ir jādodas uz kkādu skolu somu sīčiem mācīt latviešu dziesmas, dejas un spēles. cerams, ka tur ies ok.

šodien riktīgi pretīgi garastāvoklis.
nekas nepatīk. un viss kaitina nu tik tik ļoti, ka pat tas fakts, ka kkas kaitina, mani jau kaitina. aagh.

cerams, ka rīt būs labāka diena.

[16:11:47] eva: omg tev ir veiksmiigaa striipa!!!!!
[16:11:51] eva: GO FOR IT!
[16:12:15] kukū!: jā kā tad veiksmīga
[16:12:26] kukū!: drīzāk es sevi apkaunoju blondu puišu priekšā
[16:12:43] eva: BET VINJI SMAIDA UN NEIET PROM
[16:12:47] eva: kā jau es teicu
[16:12:59] eva: tev ir vnk veiksmiigais periods

mnjā. šonedēļ ne tikai dabūju jaunu darbu, bet arī katru dienu satieku tiešām simpātiskus, blondus puišus vistizlākajās vietās un situācijās.

vakar dabūju gardumiņu. šodien priecājos.