1.diena pl. 12 dodamies uz Vidus ielu [?] lai sāktu savu tripu. pa ceļam ieripināmies veikalā pēc aliņiem. kā nekā jāsāk jau pierast pie drinking face. pēc 1 izdzerta aliņa un 5min, nostopējām pirmo mašīnu, kurā sēdējā 2 super ticīgi vīrieši - viens amerikāņu krievs, otrs latvietis, kurš nesvin Jāņus [!!] :O viņi aizveda mūs līdz Elejai. kur pēc pāris km iešanas atradām perfekto spotu un sākām stopēt. Nākamais mūsu šoferis bija kāds krievu jauneklis, kurš aizvizināja līdz Lietuvai. Paveda gabaliņu-  izlaida. Tad paķēra kkāds opis. Arī paveda gabaliņu – izlaida. Ārā līst. Tāpēc gājām uz veikalu pēc ala un šampja vēlākām. Tā kā iznākot no veikala, vēl arvien lija, gājām uz tuvām esošajām dārza mājiņām dzert. Kad katra bijām izdzērušas pa alam, devāmies stopēt. Nākamie mūsu draiveri bija 2 puiši, pēc kuriem mūs paķēra atkal kkāds opis. Taču šis neprata runāt ne krieviski, ne angliski. Tā kā jā. Sarunas bija ļoti saturīgas.Pēc opja mēs nostopējām Žeņu – mašīnu aizdzinēju no Baltkrievijas. Ļoti patīkams vīrietis. nezinu vai viņa neesošo matu, zelta ķēdes vai treniņbikšu dēļ, taču viņš tiešām viesa manī uzticību. Pēc kādiem pāris padsmit km nācās šķirties arī no viņa. Lai gan Žeņa teicās, ka var mūs iedabūt Baltkrievijā bez vīzām, kkā šāds de-tour nebija mūsu plānos un tāpēc nācās atteikt.Pēc Žeņas mēs nostopējām, manuprāt, vis-vis-visforšāko šī tripa šoferīti- Regimu!! [īstajā vārda Regimairis, Regimieris or kkā tā] kurš bija arī mūsu pirmais truck-drivers. sākumā šķita, ka džeks ir salietojies vēl vairāk nekā mēs. Taču pēc pirmajiem pārmītajiem vārdiem sapratām kas par ģēlu. Nābāādziņš vnk nebija gulējis pēdējās 36+ stundas un arī nākamās 24+ nāksies iztikt bez miega. Bet nu jā, vai jau teicu cik viņš bija foršs? Ah. Viņš bija super! Un ne tikai tāpēc, ka jau pēc pusstundas izmaksāja mums kafiju/ šokolādi un aizveda no Paņevežas līdz Varšavai, bet arī tāpēc, ka vnk bija sakarīgs, smieklīgs un patīkams sarunu biedrs. un viņa izteicienu. :D pat vēl tagad visu laiku galvā skan- bļemba, mņe pabarabanu un a nu i nahuj.No Regimas šķīrāmies pl.3 naktī, kad viņš mūs izlaida 30km no Varšanas FK MEŽĀ!!! It kā jau ar to nebūtu pietiekami, viņš vēl piekodināja, lai esam uzmanīgas, jo redz šī esot vieta, kur darbojoties ļoti čaklas meitenes. Protams, šī informācija diez ko nenomierināja mūsu prātus. Taču apmainoties ar numuriem, labu vēlējumiem un būdamas gatavas skriet, spert un kliegt, devāmies mežā. Pēc pusstundas/stundas atradām perfektu spotu. Uzcēlām telti un devāmies gulēt.   2.diena  Pēc 1 stundas miega piecēlos brūkleņu laukā.Noskatījos saullēktu. Un sāku celt augšā Bū. Jā, šī bija pirmā reize, kad šajā tripā viņa man sāka kaitināt. Dēm! Viņa pārāk ilgi guļ! Un iespēja, ka es guļu vnk pārāk maz, nepastāv... Kad abas bijām piecēlušās, sataisījušās un salauzušas manis uztaisītos džedaju zobenus, devāmies stopēt.Tik tikko sākam stopēt un jau apstājās diezgan sakarīgs poļu šoferis, kurš aizveda mūs uz nākamo spotu.Atrodoties nākamajā vietā, neviļus sākām domāt, kas notiek. Vai mums kkas ar outfitiem nav kārtībā vai kas? Jo visi uz mums vnk nenormāli blisinājās un arī automašīnu skaņu signālus iepazinām diezgan labi.Stāvot uz ceļa un gaidot nākamo šoferīti, kas vēlētos ar mums bik kopā pačilot, Bū ievēroja, ka mēs stāvam pie dārza. Un būdama pārliecināta, ka viņas klātbūtnē tur vienmēr ir mīļi gaidīta, devās brokastu medībās. un jau pēc pāris min atgriezās ar klēpi tiešām gardiem un saldiem poļu ķiršiem [mm]Drīz vien apstājās arī mašīnā. Kuru vadījā poļu tautības vīrietis, kurš ar mums runāja „krieviski”. Tas jau nekas, ka tikpat kā vienīgais viņa teiktais vārds krieviski bija – katastrofa! Un labi, ka tā. Citādāk es nezinātu, kad taisīt nopietnu vai šokētu seju un mājot ar galvu teikt –da, da. Redzot, ka abas ar Bū esam miegainas, polis piestāja kafūzī un nopirka mums pa kafijai :] ak šie jaukie vīrieši! Vai ar to viņa labie darbi beidzās? Nē nē! Pēc tam viņš par savu misiju uzņēmās atrast šoferīti, kas mūs aizvestu vismaz līdz Vācijas robežai. Un jā viņam tas arī izdevās.Atvadījāmies no poļu onkas un devāmies pie viena krieva. Puisis sakarīgs, taču viņa draugi. Ak viņa draugi! Viens ir skaidrs- dzert viņi māk un meitenes a viņiem patīk. pārliecinoties par šī lietām un atsakot visādiem jaukiem piedāvājumiem gājām stopēt tālāk.Nākamo nostopējām itāli, kuram ne tikai bija smukas smaržas un apavi, bet arī mati NO DZELZS!! Kamēr manējie vējā mētājās uz visām iespējamajām pusēm, viņa nepakustējās ne par milimetru! vot tas ir skills!Pēc itāļā mūs pāķēra atkal viens polis, kurš izlaida kkādus 5km pirms robežās. Tur mūs savāca atkal cits polis, kurš brauca ar Mobiju Diku jeb tiešām milzīgu baltu fūri. Kāpjot iekšā bik izveidojām sastrēgumu, taču poff. Jo pēc kkādam 5-10min ārā sākās kkas līdzīgs armagedonam!Ar šo poli pēc pusnakts nonācām kkādām Vācijas benzīntankā. Jo redz viņš tagad 9h nedrīkstot braukt. Bet ko tad lai dara tās 9 h? Atbilde ir ļoti viegla -JĀDZER! 3.diena  Pulkstenis ir kkur pusnakts un mums sākas ballīte. Ieslēdzamies visi trīs fūrē, atveram ledusskapi, izņemam skābētus gurķīšus, gaļas maizītes, aliņus un, protams, poļu šņabi.Kukū piedzeras jau pirmās pusstundas laikā. ;D nezinu vai pie vainas bija dzeršanas tehnika – sākām ar šņabi un tad tikai alu- vai pārtikas trūkums un nogurums, taču jā. Fakts paliek fakts. Vēl kādu stundu dzērām. bet pēc tam ielīduši savos guļammaisos devāmies gulēt.un jā. Pirmo reizi gulēju fūrē. Un vēl pie tam otrajā stāvā! [sun]pēc pāris stundām cēlāmies. Gājām dušā. Padzērām kafiju. Un devāmies tālāk uz Nīderlandi.Kkur ap pl.5 [laikam] bijām tur.Tiekam izlaistas benzīntankā. ~90km no mūsu galamērķa den Hāgas.Meklējam mašīnu. Mūs neviens negrib. Līdz pēc 5-10min stopēšanas apstājās Nīderlandes turks, kurš ne tikai mūs aizveda 60km [lai gan pašam bija jādodas pilnīgi citā virzienā], bet arī tāpat par skaistām acīm uzdāvināja 6-7 gramus marihuānu [!!!!] un iedeva arī garos papīriņus, lai varam tepat ceļmalā uztaisīt sev kasīti, gadījumā ja nestopējas ;D Diemžēl uzpīpēt nesanāca, jo uzreiz mūs paņēma ļoti jauks nīderlandietis. Smieklīgs, runātīgs, skarīgs. Pirmais iespaids par Nīderlandē esošajiem cilvēkiem? Fantastiski labs!tiekam izlaistas vilciena stacijā. Sazināmies ar Razvanu [mūsu izmitinātāju] un dodamies pie viņa.Aizbraucām pie viņa. Nolikām mantas. Paēdām, uzpīpējām. Aizgājām uz veikalu pēc alus. Atnācām atpakaļ mājās. Uzpīpējām. Aizbraucām līdz jūrai. Cīnījāmies ar vēju. Dzērām alu.  uzpīpējām. Atbraucām atpakaļ no jūras. Uzpīpējām vēl un gājām gulēt.   4.diena  Pieceļamies ap pl.12.  tā kā Razvans darbā, devāmies pašas iečekot Hāgu. ļoti skaista pilsēta r vnk fantastiski skaistām mājām, taču nu jā, jau pirmajās pāris minūtēs iemaldāmies rajonā, kurā neatrodas neviens baltais cilvēks. Vēlāk uzzinam, ka tas tiek uzskatīts par bīstamāko Hāgas rajonu :] good to know!atrodam tirgu. Sapērkamies augļus, jo visi ir vai nu par 1eiro kg vai gabalā!Nopērku bikses.Ejam atpakaļ pie Razvana. Jo mums ir viņa dzīvokļa atslēgas. Un pus6 it kā paredzēts visiem kopīgi doties uz kkādu vietējo ballīti. Esam mājās pl.5. no Razvana nav vēsts. Tāpēc ejam uz terases. Ēdam augļus un pīpējām.Pl.7 – Razvana vēl arvien nav.Pēc brīža zvana telefons un uzzinām, ka viņš jau pusotru stundu sēž ārā pie mājas un gaida, kad mēs viņu ielaidīsim ;D Ielaižam. Sataisāmies. Un dodamies uz vietējo ballīti.ballītē cilvēki forši, dažādi, interesanti. Taču pati ballīte daudz par daudz mierīgu. Nezinu vai tas bija dēļ apkārt staigājošās zāles vai nē, bet nu jā.Atbraucam mājās. Uzpīpējam vēl zaļo. Noskatāmies „The Big Lebowski” [http://www.imdb.com/title/tt0118715/] un dodamies gulēt. 5.diena Pieceļamies. Uzpīpējam. Un dodamies uz Amsterdamu.Kā pilsēta Amsterdama so-so. Hāga katrā gadījumā patika labāk.Protams, paviesojāmies kafijas veikaliņos. Viens no apmeklētajiem bija īpaši foršs. Taču diemžēl vairs neatceros nosaukumu.Ap pl. 22 devāmies atpakaļ uz Hāgu.Izkāpjot Hāgā no vilciena [btw pirmo reizi braucu ar divstāvīgu vilcienu. Jēj!] uzpīpējām vēl.Nonācām mājās. Un vēl bik papīpējām. 6.dienaBū ilgi guļ, tāpēc ar Razvanu devos šopingā. Neko sakarīgu nenopirkām, bet brokastīm bija ok.Paēdām. Uzpīpējām. Un ar Bū devāmies prom.Tā kā Hāgā visi uzticas viens otram, izmantojām iespēju tramvajos braukt pa zaķi.Pēc kāda laika saprotam, ka ir pī. Jo nokļūt uz šoseju ir bezmaz vai neiespējami.Nokļūstam relatīvi tuvu šosejai. No tās mūs šķir tikai pļava, ērkšķu krūmi, dzelzceļa sliedes un kalns, kurā jāuzrāpjas.Apsveram visus par un pret un ejam lauzties cauri ērkšķu krūmiem.Pēc pāris tiešām fking sāpīgām minūtēm ar asiņojošām kājām un rokām esam uz šosejas, kur ļoti ātri mūs paķer kkāds ex-rokeru/hipiju pāris.Drīz vien viņus nomainīja viens patīkams vīrietis, kurš mūs aizveda līdz Nīderlandes-Vācijas robežas.Stopējam, stopējam. Sāk jau krēslot. Rodas izmisums, bet tad volā! Piestāj tumši pelēks [?] bmw. Bū jau priecīgi pie atvērtā loga prasa – are u going to Poland? Kamēr ta ta dāā! Izrādās, ka mašīnā sēž Semīrs Gerkāns. Un ar burvīgu poker face pasaka – no, we are German police. U can’t stand here! :DEkh. Nosolījāmies vairs nestopēt tajā vietā. Tas ir nestopēt tik ilgi, kamēr viņi vēl kkur tuvumā būs redzami.Drīz vien tomēr nācās samierināties ar domu, ka šovakar nekur netiksim. Tāpēc gājām celt telti kkādā pļavā pie pašas robežas.Uzcēlām telti. Uzpīpējām. Un gājām gulēt. 7.diena  Pieceļamies agri. Ejam stopēt. Bet atkal neviens nestājas.Pēc kkādas stundas piestāj dzeltena mašīna braucošs vīrietis, sakot, ka uz Poliju nebrauc, taču ja vajag, tad viņš ar vēl vienu puisi, varot paķert mūs  līdz Austrijai.Austrija it kā nebija mūsu plānos, bet tā kā uz Poliju mūs tāpat neviens negrib vest, izdomājām bik pamainīt plānus.Un jā. Šis bija pirmais mirklis, kad ar Bū izšķīrāmies. Viņa brauca ar skaistāko mašīnu, es ar skaistāko šoferi! Ā un jā. Btw Nīderlandē ir TIK daudz tiešām skaistu puišu! Vnk mmmmm! Ej un siekalojies!Pēc 7 stundām bijām jau Austrijā. Vidējais braukšanas ātrums? Apmēram 140km/h. Es neesmu diez ko liela ātruma piekritēja, taču blakus manam serbu izcelsmes šoferim Krisam, es jutos tiešām droša.Nonākam Austrijā. Uz robežas izdzeram pa alam. Un ejam tālāk stopēt.Neviens neņem... izņemot policiju! 10min laikā mūs aizturēja 2 dažādas policijas ekipāžas, kuras abas pārbaudīja mūsu dokumentus un centās ielūrēt Bū somu. No kuras nu ļoti, ļoti jūtami nāca zāles aromāts ;DNoskaidrojuši, ka neesam kkādas Austrum-Eiropas mafijas locekles, viņi iesēdināja mūs savā busiņā un visu laiku nogājā kkādās čuhņās, kur ķip varot stopēt. lieki piebilst, ka vietas sūkāja un cilvēki nestājās. Pēc izmisīgiem mēģinājumiem apstādināt mašīnas un skriešanas pāri šosejai, nostopējām moldāvu, kurš paskaidroja, ka Austrijā stopēt nav ļauts un acīmredzot arī stopētājus ņemt nedrīkst :/ murgs kkāds!Ar to Moldāvu izbraukājām visu Austriju. Bijām aizbraukuši paēst kebabus [kurus viņš protams uzsauca] padzerām red bull [atkal pateicoties viņa dāsnajai sirdij] un pat bijām aizbraukuši pie viņa uz mājām, uz tualeti, kur varējām izmantot arī viņa dušu.Pēc visa šī, viņš nogādāja mūs Čehijā. Taču negribēja mums ļaut stopēt. jo redz Čehijā uzdarbojoties kkāda mafija, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, un viņam esot bail par mums. Tāpēc tikām aizgādātas uz vilciena staciju.stacijā satiekam vienu darbinieku, kas paskaidro par vilciena cenām and stuff. Bet re kur problēma! Čehu nauda nav ne mums, ne moldāvam! ar izmisuma pilnām sejām stāvam stacijā, kad pēkšņi tas vilciena darbinieks saka, ka lai es ar Bū skrienu uz kkādu tur vilcienu. Jo redz viņš sarunāja, ka mēs varot braukt uz kkādu tur lielo pilsētu PA BRĪVU! :] jēj!Esam vilcienā. Dzeram moldāva sagādātos atspirdzinājumus un priecājamies par to, ka mums visu laiku izdodas satikt nenormāli foršus cilvēkus.   8.dienaAp pusnakti esam kkādā Čehijas pilsētā. Tā kā līdz rītam vēl ir kādas 5h, ejam uz vecpilsētu dzert alu.Padzērām skvērā, padzērām vienā no lētākajām un populārākajām pilsētas iestādēm un ar tīkamu reibumu gājām uz staciju stundiņu pagulēt.Tiku piecelta ap pl.5 kad Bū teica, ka mūs met ārā. Tīri tehniski, meta ārā tikai viņu, jo mani apsargs vai nu noturēja par lielu mantu čupu or vnk nespēja saprast, kur man ir galva, tāpēc mani necēla.Katrā gadījumā ap pus6 izgājām no stacijas.Atkal neviens mūs neņem.Izgājām cauri tikpat kā visai pilsētai. Un pēc 3 stundu nīkšanas kkādā nekurienē, mūs BEIDZOT paņēma viens puisis, kurš aizveda jau uz labāku stopēšanas vietu.Tur mēs ļoti ātri dabūjām nākamo mašīnu, kuru vadīja PIRMĀ sieviete visa šā tripa laikā.viņa  ieveda mūs tieši kkādā pilsētā. Un izlaida uz galvenās ielas, uz kuras bija major sastrēgums. Par laimi mūs ļoti ātri paķēra viens puisis. Un arī viņš ne tikai paveda tālāk, bet arī piedāvāja kafiju, tēju, cigaretes, ēdienu un dušu. Taču tā kā savu sirdi gan viņš nepiedāvāja, nācās atteikt. Stāvam stāvam un volā! Nostopējam vācu ziemassvētku vecīti, kas mūs aizvizināja līdz Polijas robežai.Tālāk mūs pārtvēra atkal viens jauks poļu puisis, kuru vēlāk nomainīja  viens vīrietis, kurš visu ceļu mūs ignorēja. Taču prieks par to, jo runāt viņš mācējā ne angliski, ne krieviski. Bet gulēt gribējās nu ļoti ļoti.Ap pusnakti, kad bijām jau kādu 60km no Varšavas, kur it kā viņš teicās mūs izlaist. Viņš pasaka, ka sarunājis mums transportu, kas mūs aizvedīs līdz Lietuvai. jēj!9.diena Benzīntankā izveļamies no poļa mašīnas, meklējot to mūsu jauno šoferi.Ieraugam īsto mašīnu, bet volā! Pa ceļam gadās busiņš, no kura izkāpa vismaz 3 vīrieši un sakot mums kko poliski, diezgan uzmācīgi nāca virsū.Ātri ielecām savā auto. Un devāmies tālāk. Pāris min pēc iekāpšanas fūrē, abas ar Bū jau gulējām. Taču kad pamodāmies. Še ku re ku, vēl arvien bijām Polijā! Āgh. Tā valsts ir pārāk liela!Ap pl.8-9 esam pie Lietuvas robežas. Paēdām. Padzērām. Un devāmies tālāk stopēt. jo uz mājām pēc visa šī gribējās nu ļoti ļoti.Viens divi, un nākamais auto jau rokā. Šoreiz gadījās atkal riktīgi foršs šoferis! Kurš lika ne tikai tās dziesmas, kas mums patika, bet arī cienāja ar alu. Ļoti simpātisks un patīkams vīrietis.Pēc tam nostopējām vienu 19.gadīgu puisīti. Sakarīgs. un tad. Un tad! Beidzot mēs nostopējām arī pirmo latviešu šoferi!! Vuhuv!Tikām aizvizinātas līdz Garozai [jēj līdz Latvijai] kur vēlāk mūs pārtvērā vēl 2 puiši un pārējais jau vairs nav svarīgi.
bet jā. kopumā bija vnk super labs ceļojums!
un tiešām liela paldies Bū par manis paciešanu un savām navigācijas spējām.