| |
[Jan. 22nd, 2015|06:05 pm] |
Pirms viss notika. Gadi. Miljoniem vārdu pirms. Un cik dienas mūsu acis ceļoja pa otra augumu. Pirms...Es reizēm gribēju pieskarties tavai plaukstai. Es tevi joprojām varu sasmaržot no attāluma….
Es reizēm iztēlojos, ka mēs skūpstamies. Kā to vienu vienīgo reizi, kad mēs stundu stāvējām apskāvušies. Stundu skūpstījāmies. Stundām rokas ceļoja….. Es tagad domāju, vai kaut kas labāks ar mani jebkad ir noticis…
Es domāju par to, vai tu reizēm jūti, kā es nomoda sapņos tevi iztēlojos. Lai arī tā nekad nav noticis, es vienmēr iedomājos, ka tu mani piespied pie pirmās istabas sienas. Es domāju, ka mēs tur nekad neskūpstījāmies. Es droši vien būtu gribējusi. Kaut vai tā stulbā jumta dēļ. Jo man laikam gribējās tos pierādījumus, kuru nekad nebija, jo tie nevarēja būt. Es drebēju no satraukuma, kad mēs atkal tikāmies. Mēs slepus skūpstījāmies aiz durvīm, kamēr citi sēdēja pirmajā istabā. Bet man vajadzēja jumtu un goda vārds, katru reizi, katru gadu, kad tu man teici, "tu taču zināji un zini kas šis ir!", es nezināju, bet teicu, ka tev taisnība un, ka tā, protams, jābūt… |
|
|
