| |
[Jan. 16th, 2015|08:59 pm] |
Nenoraksti
Es braucu metro. Lielākā daļa pasažieru, ieurbošies savos telefona ekrānos, šķērdēja laiku. Cilvēki šeit gandrīz nekad neizskatās labi. Bālās metro dienas gaismas izcēla katru grumbu, pelēko ādu un nespodrās, nesmaidošās acis. Es skatījos pretējā loga atspulgā, lai novērtētu, vai es izskatos tāpat. Atspulgs mazliet dubultojās un darbojās gluži kā fotošopa filtrs - visi mani trūkumi pazuda vieglā blūrā. Es aizvēru acis… Metro, kā neticami ātrs kurmis, pa pazemes tuneļiem skrēja prom no Bruklinas. Es atvēru acis un pretī esošo dāmu bija nomainījis kāds jauns pasažieris. Kaut kādā ziņā ļoti līdzīgs tev. Es centos atcerēties, kā mēs ar tevi skūpstījāmies. Vēderā iekņudējās... Es pasmaidīju. Kad bija pēdējā reize, kad es izjutu taureņus !? Pretī sēdošā vīrieša lūpas bija līdzīgas tavējām. Iedomājos, kāda būtu viņa reakcija, ja es viņu tagad noskūpstītu ? Hronoloģija nekad nav bijusi mana stiprā puse un es domāju, vai tiešām mūsu pirmais skūpsts bija pie tevis. Es teicu, ka nemāku bučoties, tu man stāstīji, ka bučoties ir kā ēst plūmes. Tagad tas šķiet daudznozīmīgi smieklīgi... |
|
|
