| |
[Nov. 25th, 2014|10:08 pm] |
Paldies, ka Tu man salauzi sirdi. Es zinu, ka tā reiz bija. Mēs bijām spiegi un mēs bēgām. Mūs meklēja, mēs slēpāmies. Un slēpāmies tajās pašās vietās, kur es Tevi vienmēr gribēju. Tad mēs, gluži kā vecos laikos, skūpstījāmies un kaitinājām viens otru daudz par ilgu, stundām ilgi neļāvāmies pakļauties, tāpat kā gadiem neļāvāmies to vispār atļauties. Un tad, kad pēkšņi viss bija par daudz, Tu paliki vienaldzīgs. Policija mums bija uz pēdām, pie pašām durvīm un Tu teici - vienalga. Es esmu šeit, jo gribu būt, es negribu pārmaiņas.
Es pamodos un ļāvos tām pāris sekundēm, kas bija vajadzīgas, lai saprastu, kur es esmu. Kādā Āzijas pilsētā, puspasauli prom no mājām. Manu vidukli apķērušās rokas mani noglāstīja, kad es sarāvu uz augšu segu. Es mirkli iztēlojos, ka tās rokas ir Tavas. Es atceros, ka tā reiz bija. |
|
|
