|
[Apr. 4th, 2005|07:41 am] |
[ | mood |
| | meģinat izdzert odekolonu | ] | ...mes neviens nesam tik brivi cik esam iedomajušies, mes esam tada ka stikla kupola, kuru mes ne redzam un pat diez vai jutam, un ara no viņa diemžel mes nevaram tikt, protams mes viņu palāšinat vai samazinat, bet tads tomerir..musu iespēju robežas kuras summejas viss finases, garigais stavoklis, izskats, izturešanas veids, fiziskais speks, un vel viskautkas kas veido musu raksturu un kuras ir tad pakaļas par kuram mes augstak neuzleksim... eh chudak ja |
|
|
Comments: |
vieniigais briidis, kad to apzinaas ir tad, kad paarlieciibaa par savu briiviibu skrien peec kaut kas ir aarpus pieejamaa loka un atsitaas pret kupola saapiigo stiklu.... no malas jau pat nevar redzeet, ka cilveeks ir atsities, tikai saapees savilkta seja un vilka skatiens
nu ja bet vel foršak ir pastaigaties gar ta malu un redzet ka citi tur biški lielaka briviba skraida... bet tas ari ir viss nosacits, mes tapat visi esam paši savu velmju gustekņi... katram mus ir sava liela briviba kur mes esam brivaki par citiem... ee uz diviem tirgiem ar vienu dibenu neaizbrauksi | |