mazinais_ezis

Pēc visiem sociālās pasaules likumiem, man nevajadzētu eksistēt. Pirmkārt jau, sievišķajā dzimumā dzimušie ir svētas un šķīstas būtnes, kas nekad un ne zem kādiem apstākļiem nevar domāt par neķītrām lietām, tādām kā sekss vai vardarbība, otrkārt, tādas sievišķās būtnes, kuras vēl piedevām ir trauslas, nekādā gadījumā nevar nodarboties ar neko nešķīstu, un ļaunu, tad tai būtu jābūt raganai, bet raganas, kā mēs visi zinam, ir ar līku, šķību degunu uz kura ir kārpa, nenormāli lielu lērumu ar grumbām un vispār anormāli neglītas. Es, principā, kā šrēdingera kaķis, atrodos kaut kādā starpatomu posmā, kurā es esmu vienlaikus pārāk glīts un sociāli pieņemams, lai man nevajadzētu piedalīties šovā "caur ērkšķiem uz..." (jo man taču jau ir laimīgas sievietes dzīve, vīrs un suns) un vienlaikus pietiekami neglīts, jo ar mani ir noticis gandrīz viss tas pats, kas ar šova dalībniecēm, tikai sagadīšanās pēc, man apnika dzert un lietot narkotikas. Un šeit arī vēlviens sociālo likumu paradokss - cilvēki taču vienmēr būs narkomāni, tie taču nevar pārstāt būt narkomāni, jo vienīgais ko pretnarkotiku kampaņas ir panākušas ir iesējušas cilvēku prātos pārliecību, ka narkotiku lietošana ir dzīves norakstīšana uz mūžu, bet tikai tad, ja tās nav izrakstījis ārsts. Ja tev netīšām sanāca neliela opiātu atkarība no ārsta izrakstītā kodeīna, tu joprojām vari būt pilntiesīgs sabiedrības loceklis - tu nepārkāpi likumu, lai iegūtu pretsāpju līdzekli! Bet vispār, patiesībā jau tu pārkāp likumu tikai tad, ja tevi kāds noķer, jo noziegumi, kā mēs visi zinam, ir noziegumi tikai tad, ja tie ir ierakstīti policijas datubāzē. Tīri teorizējot, ja tu kādu nodurtu, bet līķi neviens nevarētu atrast, tu nemaz nebūtu slepkava. Vienalga, ka kāds ir miris, jo visiem ir dziļi nospļauties par upuriem. Kamēr kāds cits uz līķi nepaskatīsies un nepateiks ka tas ir līķis, tu nemaz nebūsi miris. Tā pat kā kaķis kastē :)