Chow Mein and a pint of booze - Komentāri

labdien, dārgie. sen neesmu ciemos piekāpis, bet šoreiz kaut kā twitteris ir par īsu. nu tad kas tad mažekonkulim uz sirds sakrājies? lasu es par kasparu un viņa pāriešanu uz saules enerģiju, bet nez kapēc mani nepamet sajūta, ka viss tas tika darīts, lai publiski uzrakstītu par to, ka redz sēžam mēs ar annu, taisām sev klizmas un pētam kas tad tam lācītim bija vēderā. pamēģiniet, mani mazie draudziņi, jūs ne no šā, ne no tā uzrakstīt, ka redz vot sēdējām mēs ar madaru 5dienas vakarā un izdomājām, ka vajag pilnveidot mūsu iesūnojošo seksuālo dzīvi, tāpēc liekam viens otram piparmētru klizmas un tad blogojam par to. gribu es redzēt, ko par jums apkārtējie padomās. aber šie jaunie cilvēki ir visnotaļ malači, jo ir atraduši ceļu kā neuzkrītoši parādīt pasaulei to, ka klizma īstenībā ir vienīgais ceļš uz seksa kulminācijas everestu un tas viss, kas notiek vēlāk, ir pēcorgasma blakusprocess: "interesants novērojums bija strauji pieaugošā mīlestība pret cilvēkiem, sapratu, ka es visus mīlu! cik cilvēki ir burvīgi!!! ļoti daudz domāju par to kā es tiem saku cik viņi ir feini, kā saku saviem tuvajiem cik ļoti tos mīlu, sajutu kā es tos apskauju, vislielāko mīlestību jutu pret mammu, šķiet, ka nekad viņai nebiju teicis, ka mīlu viņu, kaut arī vienmēr esmu mīlējis, bet šī mīlestība strauji auga augumā, palika vēl spēcīgāka.. " izlasīju vēlreiz un man pat nav īsti ko teikt. vienīgais līdzīgais gadījums bija kaut kad pasen, kādā rīgas vecrīgas dzertuve - tur viens puika vārdā aleksis arī nāca pie visiem apskauties, zvērēja mūža mīlestību gan mammām, gan jaunākām mamzelēm un teica, ka esot laimīgs. lieki gan piebilst, ka aleksim galvā bija kā minimums 2,7 promiles, bet nu korelācijas ar kaspara piedzīvoto ir redzamas pat ar neapbruņotu aci.

es tomēr nevaru noturēties un tāpēc atļaušos nocitēt kaspara bloga sadaļu par klizmas pārsteidzošajiem rezultātiem. ceru, ka jums joprojām nav atgājis viegls žvingulis no 5dienas vakara everģēlībām un ar brokastīm pie datora jūs nemielojaties:

"uztaisīju klizmu un ārā iznāca frikadelēm līdzīgas pelēki bālas bumbiņas. no tām viss bija izsūkts.. bet pats interesantākais, ka pēc brītiņa izgāja tumši brūnas smirdīgas plāksnes.. smirdēja tā kā senajās dienās, kad vēl ēdu visu pēc kārtas, arī gaļu.. izrādās, ka pat pēc 1.5 gadiem esot svaigēdājām, zarnas pilnībā no vecā uzkrājuma neatbrīvojas… nu labi, ka uztaisīju to klizmu…".

tagad sēžu, dzerot brokastu apelsīnu sulu, un domāju - nez ko vēl var izdomāt par aizsegu, lai cilvēki sajūsminātos un vēlētu veiksmes klizmas likšanā (tur zem komentāriem ir daudz cilvēku, kuri spiedz aiz laimes un apdomā spert soli pretī jaunajai dzīvei dārzeņa ampluā). ziniet, pirmā klizma ir tikai sākums plus nebūt tā nav ekoloģiska padarīšana - esat kādreiz redzējuši bērzu tāss vai kliju pītas klizmas? skuju! īsti dabas bērni gumiju sev dibenā nebāž, tāpēc ir pamats uzskatīt, ka kaspars ir nofeilojis jau tajā posmā. jūsu domas?