Chow Mein and a pint of booze - Komentāri

ar ko mēs atšķiramies no tām tautām, kuras ir dzimušas un attīstījušās siltākās zemēs? ar gaudulību un izdomas trūkumu, lūk ar ko. ja tu, mazo draudziņ, neesi ar mani vienisprātis un saki, ka tikai mēs varam dadomāties žāvēt celofāna maisiņus vannasistabā, ietaupīt ģimenes budžetu, skrūvējot spuldzītes no kāpņu telpām un nest mājās visu to, ko kaut kur dod par brīvu (kafejnīcu mazie cukura iepakojumi, slapjās salvetes viesnīcās un visu veidu buklēti izstādēs), tad tu smagi maldies - tā visa tā saucamā smekalka ir padomju laiku mantojums. mums, sūri grūtā vergu jūgā dzīvojot un spītējot klimatam, ir attīstījusies tikai dziedāšana (liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam - ne velti koru kari un dziedošās ģimenes ir karstākais pīrāgs iekš TV) un dancošana. tā mums arī ir no seniem laikiem, kad tie bāliņi, kuriem dziedamrīkle netika iedalīta, bet kurmītī klētiņas siena gubā iespraust gribējās, mēģināja vismaz kaut kādā veidā meitas samenģēt - ierija pāris šļukas brāgas un aidā mēģināt noturēt līdzsvaru dziedoņu meldiņa pavadībā. citu senilu izklaižu mums nav, ja neskaita to, ka mums labpatīkas vienam otru apēst bez sāls. bēdīgi, bet ar to mūsu izdomas kalngalam arī pienāk beigas, jo nu kādas gan tur izklaides, kad jāiet pie kungiem muižā strādāt, bet atlikušajā laikā nodrošināt proviantu ziemas mēnešiem.

pavisam savādāk ir gājis tiem, kuri dzīvo krietni siltākos grādos. jamie gan paši bija impērija, gan saulīte dibenu sildīja, tieši tāpēc arī bija laiks visādām jestrām izklaidēm, kuras ar plus mīnus nelielām kalibrācijām, ir saglabājušās līdz mūsdienām. šoreiz mans stāsts būs par saulainās spānijas reģiona basku bāliņiem. lai arī viņi ir apdalīti tādā ziņā, ka nekad dzīvē nav pagaršojuši dievīgo skābputru un pie viņiem nekad nav atjājis ūsiņš, tomēr viņi savā ziņā ir laimīgāki. un pierādījumus tam ilgi nav jāmeklē, jo tikai laimīgi cilvēki aiz neko darīt var domāt radoši un svinēt tik daudz un dažādu svētku - visspilgtākie un viszināmākie, neapšaubāmi, ir tomatina (tūkstošiem cilvēku savācas un no tomātu tonnām, kuras met viens otram sejā, vārda vistiešākajā nozīmē uztaisa kečupu) un pamplonas buļļu skrējiens, kur katru gadu kāds paliek bez pautiem, bet kāds pie dieviem aiziet. tomēr šodien mani LJ komrads drugoi izgaismoja par vēl vieniem, ne mazāk interesantiem un, nebaidīšos no šā vārda, jumtu visvairāk nonesošiem svētkiem - Zosu diena. ja neprātīgākais, ko mūsu platuma grādos latvietis vulgaris ir redzējis, bija red bull lidojošais šovs ar pašdarinātajiem lidaparātiem, tad šis liek nobālēt pat tam. basku bāliņu svētku ideja ir samērā ģeniāla, kura patiesi robežojas ar vājprātu: virs ūdens tiek uzvilkts striķis, kuram pa vidu aiz kājām tiek piesieta zoss, kārtējais konkursants piepeld ar laivu pie zoss, satver tās galvu, kamēr cilvēki krastā tur striķi un sāk to mētāt ar visu zosi un dalībnieku, kurš tai turās aiz galvas, augšā lejā - uzvaras laurus plūc tas, kuram izdodas zosij noplēst galvu. atliek vien piebilst, ka pirmsglobalizācijas laikos, kad vēl neviens nezināja, kas ir PETA un zaļie, tad visas striķī iekārtās zosis, protams, ka bija dzīvas. skaņas celiņš tam visam balagānam varētu būt vēl vājprātīgāks nekā pati ideja. tādi, lūk, pīrāgi notiek viņzemēs, bet vienīgais uz ko mēs esam spējīgi, ir gulties zem braucoša vilciena un pēc tam minūti aiz laimes elst "ej tu dirst". tomēr, lai pavisam nesaskumdinātu tevi, manu lasītāj, spied uz klik un redzēsi, cik jestri basku onkuļiem tas viss notiekās