|
tad, kad nogurums ir tik liels, ka gatavot īsti negribas, tad sanāk īstais laiks eksperimentiem ar pašmāju pusfabrikātiem. tā kā man garšo lazaņjas un tās es esmu ēdis visdažādākajās pasaules malās: gan jaukās itālijas trattoriās, gan lētākajā vietā, kur var paēst iekš helsinkiem, gan saldētos veidos daudz, dažādi un daudzos nostūros, tad nu šodienas sagurums rezultējās izdaudzinātajā Rimi lazaņjā. ja vēl neesiet mēģinājuši, tad varu aiztaupīt pūles - tā ir draņķīgākā lazaņja manā mūžā, kuru izdevās notiesāt tikai pēc tam, kad biju to pamatīgi aplējis ar jabaneros piparu mērci, tomēr anyway nācās uzkost pa virsu kūpināto desu, lai tā subprodukta pēcgaršu likvidētu. vispār tāpēc nav jau brīnums, ka, izdzirdot par vārdu pusfabrikāts, vietējie pigmeji rauc degunus. tā vien gribās vērsties pie uzņēmējiem, kuri iepērk/paši ražo pusfabrikātus - ja vēlaties mainīt cilvēku uzskatus par pusfabrikātiem arī mūsu zemē, tad vispirms apskatieties un pagaršojat paši to, ko tirgojat. jei bogu nesaprotu kāpēc īrijas, zviedrijas vai ungārijas vislētākajā supernetto pirktais sasalušais un folijā ietītais klucis par ~ 2 EUR ieliekot cepeškrāsnī rezultējas patiesi baudāmā (savā svara kategorijā) galaproduktā, bet pie mums viss kā parasti? pašiem nav jau zb banānos līdz ausīm dzīvot? |