01:22 pm
Kāda grupa patiešām arī 2h spēlēja Metallica cover-us kādā pabā zem mājīgām ķieģeļu velvēm un kāds bija visu laiku pirmajā rindā un dancoja un močīja pačku un saņēma par to publiskus komplimentus no dziedātāja lomas izpildītāja. Tas gan nebija grūti - 5m rādiusā bija tikai plikpauraini vai īsmataini džeki.
Sen nebiju bijusi uzdzīvnieks (paldies, zimbabve & pzrk par šo terminu, lietoju jau n gadus), bet vakardien izdevās. Kamēr stāvēju pie skatuves un dancoju, tikmēr dzīvokļabiedrs & viņa kaimiņi sūtīja aliņus no bāra letes līdz maniem ierakumiem. Ļoti ērti. Pēc koncerta beigām iztrakojāmies pa deju grīdu, kurā, domājams, nonāca puse alus no mūsu glāzēm, jo kurš tad nedejo ar glāzi rokās.
Tad bija vēl viens bārs, kurā pie sienas ir 200 vai vairāk piejamo beļģu alus saraksts. Biju nepieklājīga un pagaršoju tikai vienu.
Tā kā daļa komandas atsijājās, kodolkomanda savāca vienu brazīli, vienu ar bereti un vienu jaunieti ar bārdu un mēs gājām uz pēdējo cerību, kas vēl bija vaļā un kur atpazinu daļu no koncerta apmeklētājiem. Uz brazīļa jautājumu par to, ko es dzeršot, atbildu, ka "I want just Coke" un aizeju uz dāmistabu. Pēc mirkļa brazīlis ieseko man dāmistabas priekštelpā un prasa "How much coke costs in the Netherlands?" pēc kā es smējos un ķircināju viņu atlikušo vakaru par to, kā gan viņš varēja iedomāties ka tāds jērņifeiss kā es varētu gribēt kokaīnu nevis CocaCola.
Jā. Un tad manam dzīvokļa saimniekam bija gana visu alkoholu un bija laiks doties mājās. Viņš sēdās grabadoram pie stūres, es - uz bagāžnieka un tad, dziedot slavenākās rindiņas no dažādām pazīstamām dziesmām kādu 10-15 minūšu laikā bijām mājās gan. Pa nedaudz līklokčainu trajektoriju vietām, bet tomēr - safe&sound.
Yay. Tagad gan viss. We will be prātīgi.
08:15 pm
Mans guilty pleasure reizi nedēļā vai divās ir aiziet uz tuvējo veļas mazgātuvi, kur ir gan veļasmašīnas, gan žāvētāji. Un bezmaksas wi-fi. Tas nekas, ka man tāpat ir mobilais internets, taču man patīk tas, ka wi-fi ir par brīvu un ka vispār ir. Ka par kaut ko tādu ir padomāts.
Tad es sēžu uz soliņa un lasu ko - neko, un kad veļa izmazgājusies/izžāvējusies, paņemu vienu no košajām plastmasas baļļām, kurā samest drēbes un pēc tam nest salocīt un sašķirot uz tam paredzētā galda.
Vēl man dažreiz vienkārši patīk pavērot kā drēbes lido aiz lielajiem žāvētāja iluminatoriem. Kādā ir priecīgo un košo krāsu drēbes, citā atkal tumšās, citā atkal kaut kāds spilvens iemaldījies un tad tur viss tā lido kā kaleidoskopā.
Šoreiz gan apvienoju patīkamo ar lietderīgo un aizgāju aiz stūra, kur daudzie turku veikali. Tad tu iebrien kādā skārnī, kur, kā likums šādās vietās, ir pārdevējs, tad vēl kaut kāds vīrietis, kurš sēž uz krēsla un sazin kāda ir viņa loma un, protams, kāds pārītis citu it kā pircēju, it kā ne un tad viņi uz tevi blenž tā, it kā tu būtu apmaldījusies. Bet drīzāk jau manā ģīmī parādās zīme "infidel" liesmojoši sarkaniem burtiem. Pēc tam iegāju foršajā ceptuvē, kur nopirku dažus Kateyef baklavas rullīšus. Trakākais tas, ka arī maize tur izskatās un smaržo baisi labi, bet joprojām turos, jo man ir maizes celibāts, kamēr apniks.
Tad lielākais izaicinājums ir atrast veikalā pareizo vistas mērci, jo, pirmkārt, diezgan liela izvēle un otrkārt - uz iepakojumiem viss ir holandiski, bet es spēju izlasīt kaut ko tikai tad, ja vārds atgādina kādu angļu vai vācu vārdu. Lai gan ar to reizēm arī pietiek.
Vienrīt gāju uz staciju un ievēroju, ka uz ēkas sienas ir kaut kas rakstīts. Ieskatījos, pakustināju smadzenes un tad ierēcu par Captain Obvious tipa teicienu, ko viņi tur uzlikuši (no bībeles, ha) - un jo tālāk viņš gāja, jo ilgāks bija viņa ceļš atpakaļ.